Skip to: Content | Sidebar | Footer

Skype lieldienu ola

Es vakar pirmo reizi ievēroju, ka Skype saskarnē man pie smaidiņu pogas ir bēdīga sejiņa, lai gan citiem ir priecīga. Es izmantoju 5.1.0.122 Skype klienta versiju, un man liekas, ka tas droši vien ir izstrādātāju joks.

Inside Job

Pirms laika es noskatījos dokumentālo filmu Inside Job (2010) par tēmu, kas filmā tiek saukta par 2008. gada finansiālo krīzi, un es iesaku šo filmu noskatīties arī citiem, jo tā ir labi uztaisīta. Svētdien Inside Job saņēma arī Oskara balvu, un tas ir lieks iemesls veltīt tai laiku. Filmā ir interesantas intervijas gan ar “labajiem”, gan pāris “sliktajiem”, kas cenšas izlocīties. Manu uzmanību īpaši piesaistīja interešu konflikts akadēmisko ekonomistu vidū, jo tas šķita tik uzkrītošs. Galvenā filmas kritika ir vērsta pret neregulētu kapitālismu, un skatītājs tiek aicināts domāt, ka pareizi izveidoti un ieviesti likumi būtu varējuši krīzi novērst. Ekonomika mani ikdienā īpaši neinteresē, bet varbūt tagad es par to interesēšos vairāk, jo es labāk zināšu, ko meklēt. Iepriekš par ekonomikas tēmu es esmu lasījis tikai Frīdrika Hajeka grāmatu “The Road to Serfdom“, kas kritizē komandekonomiku, un man tā grāmata patika, tāpēc man būtu interesanti saprast, vai es “The Road to Serfdom” ietekmē neesmu bijis tāda veida kapitālisma piekritējs, kas Inside Job autoru skatījumā noveda pie mūsdienu finansiālās krīzes.

HTML5 ir jaunais Web 2.0

W3C ir izlaiduši HTML5 logo, kas patiesībā ir domāts visai ar HTML5 saistīto standartu grupai jeb W3C “atvērtajai tīmekļa platformai”, ieskaitot CSS3. Citiem vārdiem, tā būtībā ir progresīvo tīmekļa izstrādātāju pazīšanās zīme. Agrāk par tādu zīmi vairāk vai mazāk kalpoja saite uz W3C validatoru, ka lapas kods atbilst standartiem. Jaunais logo gan neprasa formāli nekam atbilst, bet tas tiek izplatīts ar CC-BY 3.0 licenzi, un -BY daļa nozīmē, ka vajag likt saiti uz W3C lapu vai kā citādi atsaukties uz autoriem, lai to izmantotu.

Man patīk, kā logo izskatās, pat ja vairoga formas asociācija ar drošību ir mulsinoša HTML kontekstā. Man mazāk patīk atsevišķo tehnoloģiju simboli, jo tie liekas pārāk abstrakti, lai paliktu atmiņā.

HTML5 Powered with Connectivity / Realtime, CSS3 / Styling, Device Access, Graphics, 3D & Effects, Multimedia, Performance & Integration, Semantics, and Offline & Storage

Tehnoloģiju simboli, W3C lapā tos var izvēlēties interaktīvi

Galvenā problēma ar logo ir tāda, ka tas nav domāts tikai konkrēti HTML5 standartam, tāpēc izpludina frāzes HTML5 nozīmi. Es to virsrakstā salīdzināju ar Web 2.0, jo tas arī bija modīgs un izplūdis jēdziens progresīvai pieejai tīmeklim. No otras puses, izmantot jau esošo HTML5 var būt pareizā pieeja, jo jauns termins varētu neiedzīvoties. Katrā gadījumā, W3C grasās šo logo padarīt oficiālu tikai tad, ja tas būs populārs, un pagaidām tas ir izmēģinājums.

WikiRebels dokumentālā filma

Zviedrijas Televīzija ir izveidojusi pirmo nopietno dokumentālo filmu par WikiLeaks, un to šobrīd ir iespējams noskatīties jūtūbē.

Saprāta deficīts

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks vakar raidījumā “100. pants” skaidroja savu viedokli par demokrātijas un atklātības attiecībām, un tas apliecina, ka viņš ir liekulīgs vai nesakarīgs autoritārisma piekritējs.

Atklātība nekad nav veicinājusi lēmumu pieņemšanu vai demokrātijas attīstību, tādēļ jādara viss iespējamais, lai šādi gadījumi [ASV diplomātiskās sarakstes noplūde — R.] neatkārtotos.

Neinformēti pilsoņi piestāv nevis demokrātiskai sabiedrībai, kurā būtu iespējams pārbaudīt valdības darbu, bet autoritāriem režīmiem, kuros valdība var izmantot slepenību, lai koncentrētu varu un kontrolētu sabiedrību. Tad, ja Pabriks to patiesībā saprot, viņa teiktais ir liekulība, jo viņš tikai izliekas, ka ir demokrātijas un individuālo brīvību pusē. Tā var būt arī neskaidra domāšana, jo, piemēram, iepriekš Pabriks runāja par diplomātisko saraksti nevis kā par diplomātu oficiālo pienākumu daļu, bet kā par kaut kādu vaļasprieku, ko aizsargātu tiesības uz privāto dzīvi. Spriežot pēc pietiek.com publicētās Saeimas deputātu aptaujas par iespēju dod patvērumu WikiLeaks vadītājam, viņš nebūtu vienīgais nesakarīgais cilvēks valdībā, jo deputātu viedokļi ir tikpat raibi un savādi kā parastiem ziņu portālu lietotājiem. Galu galā, pat Latvijas valsts prezidents izceļas ar nesakarīgu valodu.

Runājot par nesakarīgumu, valdību un noplūdēm, visas trīs lietas apvieno tā laika finanšu ministra Ata Slaktera intervija Bloomberg TV, kas nonāca atklātībā it kā nejauši un izraisīja plašu ņirgāšanos par Slaktera slikto angļu valodas prasmi un slikto spriestspēju, jo viņš speciāli izvēlējās piedalīties intervijā bez tulka. Demokrātija no tā ieguva, jo Slaktera politiskie reitingi pelnīti kritās, bet tas ir vēl viens iemesls, kāpēc cilvēkiem pie varas var nepatikt atklātība. Līdzīgs piemērs, tikai bez slepenības, ir ekonomikas ministra Arta Kampara uzruna zviedru investoriem ļoti lauzītā angļu valodā.

Mani nomāc tas, ka es varu tik viegli atcerēties dažādus piemērus saprāta trūkuma izpausmēm valdībā, un mani nomāc tas, ka es pat nevaru droši analizēt savas valsts ministra teikto par nozīmīgu tēmu, balstoties uz pieņēmuma, ka viņš saprot savus vārdus. Pat tad, ja problēmas ar saprātu valdībā atspoguļo tādas pašas problēmas sabiedrībā, neviena sabiedrība to nevar būt pelnījusi, jo valdībai ir jāaizsargā tiesības, un tiesībām būtu jābūt universālām, nevis atkarīgām no spējām. Man ir fantāzija, ka apziņa par saprātu kā cilvēktiesību balstu varētu pietiekami augt, lai būtu iespējams redzēt konkrētus mēģinājumus kultivēt sabiedrībā racionālismu, un tas varētu kļūt par prioritāti. Cilvēkiem būtu mazāk iemesla balstīties uz sajūtām, jo viņi justos ērtāk domājot, un ar laiku tādiem politiķiem kā Pabriks būtu mazāk iespējas iekļūt valdībā, ja vien viņi nekļūtu sakarīgāki.

Autoritārisma simboli

Aicinājums pievērst vairāk uzmanības saprātam ir arī mans ieguldījums starptautiskajā cilvēktiesību dienā, kas būs šo piektdien. Amnesty draugu grupa Latvijā aicina rakstīt vēstules, aizstāvot politiskos disidentus, bet es domāju, ka tā ir simptomu ārstēšana, kuru cēlonis ir pārāk viegli kontrolējamas sabiedrības, jo to locekļi nevar pietiekami paļauties uz savu domāšanu. Piemēram, ir daudzi ķīnieši, kas precīzi ar tādu argumentu aizstāv savas valsts režīma totalitārās izpausmes. Pat Latvijā, piemēram, advokāts Andris Grūtups publiski ir aicinājis ieviest autoritārismu, lai risinātu grūtības sabiedrības līderiem veidot vienotu politiku. Izplatīt racionālismu būtu cits risinājums, kas neprasītu ziedot demokrātiju, bet ir mazāka iespēja, piemēram, ka Grūtups to varētu aizstāvēt, jo tas būtu mazāk politkorekti. Autoritārisms kā risinājums būtībā atzīst, ka sabiedrība nav tik sakarīga, lai tā varētu demokrātiski ievēlēt pietiekami sakarīgus līderus, lai tie spētu sadarboties, bet autoritārisms nevēršas pret šo nesakarīgumu tieši, bet piedāvā ar to sadzīvot, tāpēc neaizskar nesakarīgos cilvēkus, un tāpēc tas ir politkorektāks.

Galvenā problēma risināt saprāta deficītu tādā ziņā ir paši nesaprātīgie cilvēki, jo tas ir sava veida apburtais loks. Spēt precīzi novērtēt savas prāta spējas pats par sevi ir uzdevums, kas prasa noteiktas prāta spējas, tāpēc bez šīm spējām ir viegli ieslīgt pašapmānā un pašapmierinātībā. To sauc arī par Danninga-Krūgera efektu, un kopumā tas ir iemesls tam, kāpēc aicināt speciāli kultivēt saprātu nav politkorekti jeb, citiem vārdiem, saukt cilvēkus par muļķiem ir aizskaroši.

Es esmu runājis ar citiem, kas manu viedokli uzskata par pārspīlēti cinisku, bet konkrētie Pabrika izteikumi un pārējie piemēri liecina par pretējo. Vēl man ir pārmesta iedomība, bet es cenšos balstīt savus argumentus loģikā un konkrētos pierādījumos, tāpēc personīgie uzbrukumi drīzāk liecina par bailēm no citu nepatikas pret nepolitkorektiem viedokļiem vai par pašapmierinātību.

Sabiedrība noteiktā līmenī jau atzīst, ka cilvēki paši no sevis nav saprātīgi, tāpēc pastāv skolas un tajās māca par tēmām, par kurām bieži vien nav iemesla domāt, ka tās būs tieši noderīgas pārējā dzīvē. Piemēram, daudzi pēc skolas beigšanas nekad vairs nesaskarsies ar Vjeta teorēmu. Tajā pašā laikā izglītība ir iekārtota tā, lai pašapmierinātiem cilvēkiem būtu iespējams domāt, ka visi priekšmeti ir vairāk saistīti ar vēlākās profesijas izvēli kā pašpilveidošanos. Tie ir tie paši cilvēki, kas var sūdzēties, ka ir jāmācas Vjeta teorēma, jo viņi jau zinot, ka izvēlētajā profesijā tā nebūs vajadzīga. Es pats visbiežāk ar tādu mentalitāti esmu saskāries, runājot par savām agrākajām filozofijas studijām, jo tās nedod konkrētas profesionālās iespējas ārpus universitātes.

Reihstāga dedzināšana ir piemērs īstai sazvērestībai

Atgriežoties pie WikiLeaks tēmas, TIME žurnāls ir sastādījis sarakstu ar 10 slavenākajām informācijas noplūdēm vēsturē, un WikiLeaks parādās tajā kā sarpnieki noplūdēm veselas trīs reizes, visas vienā gadā. Tā ir loģiska tendence interneta ērā, un es sagaidu, ka tā turpināsies. Visi piemēri TIME sarakstā, izņemot pēdējo, kas ir saistīts ar popkultūru, ir arī piemēri tam, cik postoši var būt meli. Mūsdienās ir plaši atzīts, ka ASV varēja sākt karus Afganistānā un Irākā tāpēc, ka tai bija iespēja radīt maldinošu priekšstatu par tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, un noplūdes ir palīdzējušas radīt šo apziņu. Tie ir neuzvarami kari ar milzu upuriem un izmaksām visai pasaulei, bet, piemēram, Pabriks vienlaicīgi noniecina principu, kas būtu novērsis visu šo situāciju kopumā, un aicina iesaistīties tajos vairāk, jo tā nedarīt būtu bezatbildīgi.

Cits ievērojams piemērs meliem no vēstures ir, piemēram, Reihstāga dedzināšana, kas palīdzēja nākt pie varas nacistu valdībai, un pasaule vēl joprojām nav atkopusies no sekām. Tādu piemēru ir daudz, un WikiLeaks darbība ir atbalstāma kaut vai tāpēc, ka tās radītā diskusija ir kā siets, kas aiztur cilvēkus, kas skaidri neapzinās atklātības vērtību saistībā ar dokumentētām sazvērestībām. Tas ir sekundārais WikiLeaks efekts uz atklātību, un es to apsveicu, jo demokrātija būs ieguvusi no skaidrāk zināmām politiķu un citu vērtībām un izrietošās kritikas to trūkuma gadījumā.

Trakā pasaule

Es īpaši nesekoju vietējām ziņām, tikai reizēm meklēju noteiktus atslēgasvārdus Tviterī, kas atrod saites uz latviešu ziņu portāliem, tāpēc es nezinu, cik plaši pie mums ir atspoguļota ASV situācija ar Transportation Security Administration jeb TSA, bet tas ir kaut kas traks, ko es gribu pieminēt. Būtība ir tāda, ka kopš 11. septembra terora aktiem amerikāņi it kā ir pievērsušies drošībai lidostās un citur nopietnāk, bet tur ir āķis. Tāda veida drošība, kas ir visvairāk ietekmējusi ceļotāju brīvību, nebūtu novērsusi ne 11. septembri, ne citus teroristu mēģinājumus, piemēram, uzspridzināt lidmašīnas ar savām apakšbiksēm. Tagad, ja tu esi amerikānis un vēlies lidot ar lidmašīnu, tev vai nu ir jāļauj TSA darbiniekiem sevi aplūkot bez drēbēm, vai jāļauj viņiem aptaustīt ar rokām savas intīmākās daļas. Tas nav joks, viņiem ir jāpieskarās tev starp kājām un pie krūtīm. Aplūkošana bez drēbēm savukārt notiek ar īpašām ierīcēm, un attēli ar cilvēku ķermeņiem ar tām sanāk diezgan izpūduši, bet vienalga ir zināms, ka var, piemēram, pateikt, ka tev ir īss loceklis, jo tas ir noticis TSA darbinieku starpā. Tās ierīces jeb skeneri arī rada minimālu jonizējošu radiāciju, kas pati par sevi nav īpaši bīstama, bet biežiem ceļotājiem tā var akumulēties, un gadā ASV lido vismaz 600 miljoni cilvēku, tāpēc iedarbojas t.s. lielo skaitļu likums, un pat minimāli riski nozīmē, ka vismaz kāds šo skeneru dēļ droši vien saslims ar vēzi.

TSA darbiniekiem ir jāļauj aptaustīt arī bērni, un tā kā tie ir tikai cilvēki, un viss notiek plašā mērogā, visu laiku ziņās var lasīt par gadījumiem, kad kaut kas ir nogājis greizi. Piemēram, invalīds aptaustīšanas laikā ir apliets ar savu urīnu, vai vecākiem ir atņemti uz laiku bērni, vai izvarošanas upuri ir aptaustīti bez kārtīga brīdinājuma. Pat ja tas izklausās slikti, un sabiedriskā doma ASV lielā mērā viļņojas, un šīm procedūrām ir daudz pretinieku, tur ir arī daudz komentētāju, kas aicina citus būt “normāliem džekiem” un “nemīzt”, jo tas viss esot vajadzīgs drošībai. Tajā pašā laikā, piemēram, pret nolaupīšanu jau ir ieviesti tādi iedarbīgi līdzekļi kā nodrošinātas pilotu kabīnes, turklāt vairums pasažieru tagad ir informēti, ka saprātīgāk ir nevis nepretoties nolaupītājiem, bet izmantot pret viņiem skaitlisko pārsvaru.

Pati ideja, ka nav pareizi “tēlot varoni”, bet ir jāgaida kaut kāds Brūss Viliss, man šķiet diezgan perversa. Es, protams, nedomāju, ka pilnīgi visās krīzes situācijās ir pareizi pašam kaut ko darīt, bet caurmērā tāda nostāja atgādina situāciju Indijā, kad tā vēl bija britu kolonija, un pāris desmiti tūkstošu britu apspieda miljoniem indiešu. Tā ir tāda kā sabiedrības trenēšana, ka būtiski jautājumi ir tikai speciālistu rokās, un indivīda līdzdalība, teiksim, politikā sākas un beidzas ar balsošanu par vienu no divām ASV partijām.

Vēl viens āķis par TSA procedūrām ir tāds, ka ir pierādīta saistība starp stingrāku drošību un rūkošu lidotāju skaitu, un tas nozīmē, ka daļa pasažieru labāk izvēlas pārvietoties ar automašīnu kā saskarties ar TSA, bet uz katru nobraukto jūdzi notiek vairāk negadījumu kā uz katru nolidoto jūdzi, un tas nozīmē, ka par iedomu drošību lidostās ir jāmaksā ne tikai ar individuālo brīvību un cieņu, bet tam ir reāli upuri. Tā kā ASV ir liela valsts, katru mēnesi autosatiksmē iet bojā vairāk cilvēku kā nomira, piemēram, Dvīņu torņos.

Brūss Šneiers, kas ir pazīstams drošības un kriptogrāfijas eksperts, par šo visu ir izdomājis jēdzienu “drošības teātris”. Bailes ir tāda lieta, kas visiem kaut kādā mērā liek novērsties no saprāta, jo saprāts ir kaut kas akadēmiskāks, abstraktāks un tāpēc it kā mazāk uzticams par konkrētiem instinktiem. Tajā pašā laikā daba mūs nav aprīkojusi ar kaut kādu iedzimtu veidu, kā risināt civilizācijas kontekstā pastāvošas problēmas, un tā vietā mūsu instinkti ir vairāk pielāgoti dzīvot stepēs un izvairīties no lauvām, tāpēc īstais risinājums ir kultivēt savu spēju domāt saprātīgi un skaidri, lai apzinātajai domāšanai varētu uzticēties vairāk, nevis atmest to pavisam. Vaina šajā pieejā ir tāda, ka tā prasa uzņēmību, kas ir apgriezti proporcionāla tavām izejas pozīcijām. Piemēram, ja tev bērnībā nav bijuši stimulējoši apstākļi, vai tu neesi izvilcis tik labu lozi ģenētiskajā loterijā, tev būs arvien grūtāk un mokošāk nodarboties ar domāšanu, un es domāju, ka tam vajadzētu būt plašāk atzītam, jo situācija ar TSA, drošības teātri un daudzām citām sliktajām lietām ir tieši saistīta ar nedomājošām bailēm, un tā ietekmē visus visā pasaulē.

Politiskie monstri

WikiLeaks darbs ir licis skaidrāk atklāt sevi visu veidu autoritāristiem, kas vēlētos vadīt valstis kā uzņēmumus. Piemēram, Klāvs Sedlenieks mēģina pierādīt, ka atklātība nedarbojas.

Einārs Repše jau šo hipotēzi vienreiz izmēģināja, kad padarīja Ministru Kabineta sēdes par atklātu pasākumu. Ideja bija skaista: MK ir vieta, kurā notiek visādu nozīmīgu lēmumu pieņemšana, tāpēc tautai jāzina, kas tur notiek. Šī lēmuma rezultātā MK kļuva par formālas, ritualizētas izrādes vietu, kurā svarīgi lēmumi netiek nedz diskutēti nedz pieņemti. Būtiskās sarunas pārvietojās uz partiju, koalīcijas padomju, oligarhu, zoodārzu un citiem kabinetiem.

Tātad centieni agrāk slepeno padarīt par atklātu nestrādā, bet  arī pati ideja par to, ka slepenība=ļaunais un atklātība=labais ir aplama. [..]

Kādā veidā Sedlenieks var spriest par to, kas ir slepens, ja jau tas ir slepens? Vai viņam ir īpaša pieeja noslēpumiem, un viņš ir saistīts ar valdību, vai arī tā nav īsta slepenība, vai viņš vienkārši visu iztēlojas? Jebkurā gadījumā, šis arguments vai nu runā pats sev pretī, vai parāda interešu konfliktu, un tas ir tieši tik slikts, kā es sagaidu no cilvēka, kas savam “blogam” ir atslēdzis komentārus. Tā ir pazemība, kas man saistās ar skaidru domāšanu, ka autors savas idejas neuzskata par tik labām, lai citi nevarētu kaut ko pielikt vai atņemt.

Pārējā ierakstā viņš noniecina konkrēto atklāto informāciju, savu pāris teikumu analīzi noslēdzot ar secinājumu, ka WikiLeaks darbs ir bezjēdzīgs, jo “speciālisti un eksperti” visu tāpat jau ir zinājuši, bet par diplomātisko saraksti informēti parastie cilvēki valstu attiecībām viņaprāt var tikai kaitēt. Vēl viņš veido analoģiju ar apģērbu, jo prasīt atklātību no demokrātiski ievēlētām valdībām ir līdzīgi kā prasīt, lai visi staigā bez drēbēm. Vēl Sedlenieks saka, ka sabiedrības acis atklātības gadījumā valdībai rada “lielā brāļa sajūtu”, un tas acīmredzot ir tāds psiholoģiskais diskomforts un totalitārisms, ka “godīga komunikācija būs neiespējama”.

Es līdz šim te neesmu rakstījis neko īpaši nepieklājīgu, bet Sedlenieks ir tik konsekventi slikts, ka es gribu šo padarīt par izņēmumu un viņu nosaukt par īstu lohu.

"Speciālistiem un ekspertiem" bija zināms, piemēram, par Abu Graibu.

Tikmēr ASV pastāv spiediens atzīt WikiLeaks par teroristu organizāciju, un tas nozīmētu, ka valdība varētu atsavināt viņu līdzekļus, un ziedošana WikiLeaks kļūtu par noziegumu. Iespējamā ASV prezidenta amata kandidāte Sāra Peilina uzskata WikiLeaks vadītāju Džulianu Asanžu par valsts nodevēju, lai gan viņš ir Austrālijas pilsonis un WikiLeaks pat nedarbojas no ASV. Vēl Peilina un citi atkārto, ka Asanžam uz rokām esot asinis, lai gan Pentagons jau ir atzinis, ka ar iepriekšējām noplūdēm nav saistīti zināmi upuri. Latvijas aizsardzības ministrs nāca klajā ar standarta nosodījumu, kas derētu jebkura valsts noslēpuma aizstāvībai. ASV valdība pēc līdzīgas formulas nosodīja arī iepriekšējās noplūdes, bet viņu solījumi par kaitīgajām sekām nevienā gadījumā nav piepildījušies. Tā vietā ir tikai atkal apstiprinājies, ka valdības slepenību un nacionālās intereses izmanto kā ieganstu, lai slēptu tikai sev neērtu informāciju. Kā konkrētu piemēru var minēt to, ka ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone ir norādījusi diplomātiem izspiegot ANO darbiniekus, noskaidrojot tādas lietas kā privātās paroles un bankas informāciju. Vēl, kā Ivars Ījabs raksta, tagad sabiedrībai var būt labāka izpratne par diplomātu patieso darbu, kas daudzos gadījumos vislabāk ir raksturojams kā augsta līmeņa baumošana.

Politiskie monstri ir tādi cilvēki kā Peilina, kas teiks jebko, lai izpatiktu trulākajai sabiedrības daļai, un viņas gadījumā tas ir biedējoši iedarbīgi, tāpēc es izmantoju vārdu “monstrs”. Pirms diviem gadiem viņa bija reāls ASV viceprezidenta amata kandidāts, un ievēlēšanas gadījumā viņu no ASV prezidenta lomas būtu šķīrusi tikai apmēram 80 gadus veca vīra veselība, un 2012. gadā viņa kandidēs vēlreiz. Trulie cilvēki piedod viņas kļūdas, piemēram, nosaucot Ziemeļkoreju par ASV sabiedroto, jo viņi paši varētu tādas pieļaut. Tikmēr sabiedrībai kopumā ir jāizdzīvo apstākļi, kuros cilvēki truluma spektra tālajā galā ir tikpat tiesīgi balsot kā visi pārējie un vēlas redzēt amatos “savējos”. Par to parasti nerunā, jo mēs visi patiesībā ar savām dzīvnieku smadzenēm atrodamies kaut kur uz truluma spektra, bet vēl vairāk par to nerunā tāpēc, ka truli cilvēki neuzņem kritiku veselīgi. Man tas bija prātā pēdējās vēlēšanās, kad es stāvēju rindā pie iecirkņa un skatījos citu sejās. Es zināju, ka daudzi no viņiem balsos par tādiem politiķiem kā Aināru Šleseru, kas ar savu “CIETI!” vides kampaņu man vairākas reizes bija licis spontāni apstāties uz ielas un sākt smieties. Godīgi, es pirmo reizi frāzi “CIETI!” redzēju, ejot pa Stacijas laukumu, un nebiju tam sagatavots, tāpēc nejauši iesmējos un to fotografēju, jo tas viss bija tik stulbi.

Stāvot rindā pie vēlēšanu iecirkņa es domāju par to, cik daudz enerģijas intelektuāļi tērē, runājot par politiskajām idejām un paužot neizpratni, kāpēc vēlēšanās kāds atbalsta acīmredzami sliktas idejas, lai gan īstās vēlēšanas ir par izjūtām un “savējiem”. Tajā brīdī manas pārdomas gluži kā pasvītroja kāda veca sieviete, kas sāka bļaut uz garām ejošu meiteni tikai tāpēc, ka meitenei rokās bija kafija. Meitene pagriezās, uz brīdi izskatījās it kā grasītos kaut ko iebilst, bet viņas skatiens saskārās ar sievietes un pārtapa par tādu kā rezignāciju, un viņa vienkārši gāja tālāk. Es par to varu maldīties, bet man visticamāk liekas, ka tajā brīdī viņa atpazina šo veco sievieti kā piederīgo “lohu” grupai, kura jaunus cilvēkus uzskata par “lohiem”, un tāpēc izlēma, ka nav vērts pat mēģināt runāt. Tie ir kultūras kari, ko visi redz un izjūtu līmenī saprot, un ikdienā atpazīst lohus pat no tādām lietām kā ģērbšanās stils, bet intelektuāļi biežāk analizē tikai aplinkus, izmantojot eifēmismus, lai nejauši pārāk neaizskartu trulos cilvēkus, vai pārāk neizskartu citus, kas saskaņas labad nedomā, ka par trulumu būtu vērts runāt tieši, un daļa tāpēc pat sev ir iegalvojuši, ka tam var stāvēt pāri un vispār nepieskarties šai tēmai, bet vienalga teikt kaut ko nozīmīgu par sabiedrības problēmām. Es domāju, ka trulums atrodas visa sliktā centrā, un ka par to būtu jārunā skaidri, jo saprāts ir salīdzinoši trausls un neparasts, un naivas idejas par tā pretiniekiem aizsargā tādus cilvēkus kā Sedlenieks, kas var izmantot dabiskās valodas īpašības, lai paustu it kā derīgas idejas, kas patiesībā nav pelnījušas cieņu. Varbūt mana pieeja, izmantojot tādus vulgārus un aizskarošus vārdus kā “lohi”, nav labākā un var tikai novērst uzmanību no lietas būtības, bet tas vienalga ir tas, ko es šobrīd domāju.

Mēnešos pirms vēlēšanām es domāju arī par to, ka tika izveidoti tik daudz dažādi politiski un it kā sabiedriski atbildīgi projekti, bet gandrīz neviens neatbalstīja kritiskās domāšanas izglītību. Tad, ja tas būtu atkarīgs no manis, es vēlētos, lai izglītība par kritisko domāšanu būtu viegli pieejama visiem un būtu arī daļa no pamatizglītības, jo tas ir labākais filtrs neuzticamām idejām. Tā vietā sabiedrība kopumā izturas tā, it kā nepastāvētu psiholoģijas zinātne ar plašu literatūru par mūsu dabiskajām domāšanas nosliecēm, un it kā ikdienas pieredze nebūtu pilna ar piemēriem, kā tās izpaužas un reizēm kaitē, un es to uzskatu par nepamatotu pašapmierinātību.

Progress ir labs

Es pazīstu daudzus cilvēkus ar romantisku viedokli par pagātni, kurā visi it kā bija tuvāk dabai un tāpēc veselīgāki. Patiesībā tāds skatījums nav balstīts uz faktiem, ko mēs zinām par mūža ilgumu vai bērnu mirstību senākos laikos, kad sliktās higiēnas un neattīstītās medicīnas dēļ plosījās tādu slimību kā bakas epidēmijas. Progresa un vakcīnu dēļ daudzi patiesībā ir aizmirsuši, cik nopietns drauds visu laiku bija, teiksim, bērnu trieka, vai arī to, ka baktēriju teorija par slimībām patiesībā ir kaut kas diezgan jauns. Es nupat atradu informatīvu un izklaidējošu video no BBC, kurā ir vizualizēti rādītāji no 200 pasaules valstīm pēdējos 200 gados, un tas parāda, ko es gribu teikt.

Zinātne ir laba

Man nepatīk domāšanas veids, ko plašākā nozīmē varētu apzīmēt ar vārdu “garīgums”, jo atklāsmes par īpašām īstenībām vienkārši nav pārbaudāmas. Man šķiet, ka nepietiek, ka idejas principā var būt patiesas, lai tām ticētu, un ka cilvēkiem, kas attiecas pret saviem uzskatiem līdzīgi kā pret apģērbu un izvēlas tos pēc stila vai kā tāda, trūkst nozīmīgas izjūtas gan par cilvēku sugas un dzīvības kopumā kontekstu, gan par sevi kā sabiedrības daļu. Piemēram, es runāju par tiem, kam simpatizē austrumu estētika, tāpēc viņi pievēršas budismam vai kļūst par krišnaītiem, vai par tiem, kam patīk kristiešu katedrāles un tradīcijas, tāpēc viņi piekrīt kristiešu dogmām. Tāda pieeja neņem līdz galam vērā to, ka uzskati ir aktīvi un pasīvi, un ka nepārbaudāmiem, bet aktīviem, uzskatiem, ir bagātīga vēsture kā cilvēciska posta cēlonim. Galējs piemērs tam ir musulmaņi, jo konflikts starp šītiem un sunnītiem ir asiņaināks kā starp musulmaņu valstīm un ASV, bet tā centrā ir atklāsme par īpašām zināšanām, tāpēc tas nav pa īstam atrisināms. Tāda pieeja neņem vērā arī to, ka tie paši paņēmieni, kas deva pietiekami uzticamas zināšanas par pasauli, lai kāds no mums varētu spert kāju uz Mēness, nekad nav apstiprinājuši cilvēku uzskatus par savu sugu kā kosmiski priviliģētu, bet ir tieši atspēkojuši tos.

Plašākā kontekstā es savus iebildumus pret garīgumu varētu ierindot starp iebildumiem pret ideoloģisku domāšanu, kurā patiesība nāk no simpātijām pret idejām, nevis no pārbaudēm īstenībā. Garīgums un reliģijas tādā ziņā ir ideoloģiski, jo skaidro pasauli ar idejām un parasti piešķir cilvēkam tajā īpašu lomu, un nav grūti saprast, kāpēc skaidrība un izredzētība mūs psiholoģiski uzrunā. Tādi laicīgie ideoloģiju piemēri kā nacisms vai komunisms atbilst šādai formulai, jo tie sekotājiem gan pasniedz pasauli saprotamās kategorijās, gan iedala viņiem arī īpašu vietu kā, teiksim, augstākajai rasei vai revolucionāriem.

Parasti man iebilst, ka ir liela atšķirība starp fanātiķiem un mērenajiem vai liberālajiem ideoloģiju sekotājiem, bet man šķiet, ka tādā atbildē vairāk atspoguļojas vēlme dzīvot harmoniskā pasaulē kā īsta problēma ar manis teikto, jo, pieņemot manus uzskatus, ka mērenie sekotāji ir atbildīgi arī par ekstrēmākajiem, tas iesaista sliktajās ideoloģiju izpausmēs gandrīz visus cilvēkus uz pasaules. Piemēram, liberālie kristieši piedalās uzskatu ekosistēmā, un viņu piederība reliģijai normalizē reliģijas ideju kā tādu, un tas attiecas arī uz visiem tiem, kuru kristietības nozīmīga daļa ir ienīst citādos. Citiem vārdiem, liberālie ticīgie uztur pamatu kaitīgiem un nepārbaudāmiem uzskatiem, jo tieši tāpēc pasaulē ir tik daudz kristiešu sektu un reliģiju kopumā, ka nepārbaudāmās un uz simpātijām balstītas idejas rada neatrisināmas domstarpības.

Es sāku runāt par garīgumu, nevis par ideoloģiju kopumā, jo šis ieraksts patiesībā ir iegansts ielikt šeit video par to, ka man pašam simpatizējošais zinātniski redukcionistiskais pasaules skatījums ir pievilcīgs, bet tas tāds ir pārbaudāmā un pazemīgā veidā. Mēs tajā joprojām esam īpaši, bet tikai kā daļa no vientuļa dzīvības koka neaptverami varena visuma priekšā, kurā nekas neliecina par rūpēm par mums, bet tikai par veiksmi, ka mūsu sastāvdaļas nebija tajās zvaigznēs, kas izdegs un nekad neveidos saprātīgas un jūtošas būtnes.

Artim Pabrikam nepatīk WikiLeaks

Artis Pabriks ir Latvijas aizsardzības ministrs, un viņam nepatīk tas, ka WikiLeaks nesen sāka publicēt no ASV valdības noplūdušo diplomātisko saraksti.

„Ne visas diplomātiskās vienošanās var tikt publiskotas un ne visas sarunas par valstu aizsardzību un drošību notiek atklātībā. Šādas informācijas ieguve ir notikusi, izmantojot nelikumīgus līdzekļus, un tā apdraud diplomātisko attiecību darbu kopumā,” norāda  Pabriks.

Tāpat ministrs uzskata, ka informācija pārkāpj daudzu personu privātumu, kas nav pamatojams ar kopēju labumu. Šādas zināšanas nedod nekādu pievienoto vērtību, bet drīzāk var kaitēt indivīdu un organizāciju darbībai starptautiskās drošības stiprināšanā.

„Vēstniecību darba dokumentu neatļauta publiskošana nopietni aizskar arī Latvijas nacionālās intereses, jo mūsu nelabvēļi, analizējot iegūto informāciju, noteikti meklēs iespējas vērsties pret mūsu un mūsu sabiedroto drošību,” uzskata ministrs.

Es nesekoju politikai, tāpēc es neko vairāk par Arti Pabriku nezinu, bet man tagad nepatīk viņš. Pabrika iebildumi ir nekonkrēti, vietām sagudroti un aicina mani domāt, ka viņš principā nedomā, ka plašākās sabiedrības interesēs ir zināt to, kas ir zināms valdībām, un tas ir autoritārisms. Es šaubos, vai viņš varētu pamatot savus apgalvojumus ar īstiem piemēriem, kuros noplūdusī sarakste būtu kaitējusi sabiedrības interesēm. Tā vietā ir daudz piemēru, kuros tā ir apkaunojusi eliti, sākot ar pašu ASV, kas šādu situāciju pieļāva. Tā ir atklājusi, ka CIA aģenti nelikumīgi uz vairākiem mēnešiem aizturēja Vācijas pilsoņus un pēc tam ASV izdarīja spiedienu uz Vāciju, lai tā šos aģentus nesodītu. Tā ir apstiprinājusi dažādas lietas par politisko virtuvi visā pasaulē, kas it kā bija zināmas, bet tagad izpratne par tām ir labāka. Piemēram, tagad ir konkrēti zināms, ka visas arābu valstis kūda ASV pret Irānu. Latvijas gadījumā ir atklājies, ka vietējajiem oligarhiem ir ciešākas saites ar Krieviju kā viņi vēlas atzīt. Lielākā daļa informācijas jebkurā gadījumā ir tāda, ka tas būtu pārsteidzoši, ja lielāko valstu valdībām tā nebūtu labi zināma, jo visi nodarbojas ar izlūkošanu. Runa šajā gadījumā ir par to, ka tagad uz visu ir pavēries skats arī parastajiem cilvēkiem, un Pabriks un viņam līdzīgie domā, ka tas nav šo cilvēku interesēs. Sabiedrībai vajadzētu vienkārši ticēt, ka viņu ievēlētie pārstāvji rīkojas pareizi, nevis spēt to pārbaudīt.

Ar sagudrotiem iebildumiem es domāju privātās dzīves piesaukšanu, jo runa ir par oficiālu saraksti, ko veic valdības pārstāvji. Nopietni uzskatīt, ka valdības darbs ir aizsargājams tāpat kā privātā dzīve, būtu pārāk nesakarīgi, tāpēc es to uzskatu par tādu kā pārteikšanos.

WikiLeaks sākumā publicēja tikai pāris simtus “telegrammu”, bet kopā to ir simtiem tūkstošu, tāpēc es sagaidu, ka par to varēs lasīt vēl ilgu laiku, un man liekas, ka tā kopumā ir laba lieta. Tā droši vien nav tikai laba, un es piekrītu Pabrikam, ka sekas kaut kam tādam ir neprognozējamas, bet daudz kam ir gan labās, gan sliktās puses, un pasaule ir tik sarežģīta, ka gandrīz nekad nevar pa īstam prognozēt nākotni, tāpēc šoreiz nosodīt WikiLeaks ir nostāties pret brīvību.

Papildināts: “Panorāmai” ir sakarīgs sižets par WikiLeaks.

Next Page »