Tā kā es joprojām neesmu iepazīstinājis ar sevi vai savu bloga ideju, šo ierakstu es gribu sākt ar nelielu paskaidrojumu. Es grasos atspoguļot visas savas galvenās intereses, un tās ir salīdzinoši plašas, sniedzoties no ļoti tehniskiem jautājumiem līdz tīri cilvēciskiem. Tā nav pati labākā pieeja, jo drošāk ir rakstīt kādai konkrētai nišai, lai lasītājiem nebūtu jāsaskaras ar sevi neinteresējošiem ierakstiem, bet es gluži vienkārši negribu atstāt novārtā lietas, kas ir svarīgas man pašam. Tas nozīmē, ka mana bloga profils būs salīdzinoši eklektisks, jo ietvers būtiski atšķirīgas tēmas. Šis būs pirmais ieraksts par kaut ko tehnisku, kurā es paskaidrošu, kā izveidoju sev automātisku rezerves kopiju veidošanās kārtību. Tas ir paredzēts ar datoriem pieredzējušai mērķauditorijai, kurai nevajag visu paskaidrot soli pa solim. Pārējiem es varētu ieteikt apskatīties uz SyncBack bezmaksas versijām, kuras it kā esot visai vienkārši lietojamas. (more…)

Esiet sveicināti ceturtajā AKKA/LAA drāmas sērijā šajā blogā.¹ Zīmīgākais jaunums kopš pagājušās tikšanās reizes ir aģentūras logo maiņa,² kuras mērķis ir precīzāk atspoguļot tās iemiesotos ideālus:

Atmiņas atsvaidzināšanai, šādu tekstu no viņiem pirms laika saņēma blogeris Aigars Ieviņš (izcēlums mans):

Aicinu pārtraukt autortiesību pārkāpumus un noslēgt licences līgumu par tiesisku autoru darbu izmantošanu vai arī izņemt no interneta mājas lapas mūzikas darbus. Pretējā gadījumā būsim spiesti prasīt interneta mājas lapas slēgšanu.

Tā bija daļa no plašākas sarakstes, kas beidzās visai neauglīgi, jo aģentūras interese nesniedzās līdz nošķīrumam starp mūzikas “varēšanu noklausīties” kādā lapā un atrašanos uz tā paša servera. Iespējams, tāpēc, ka tas neļautu saņemt gūstā pusi Latvijas tīmekļa. Tam sekoja īsa pauze, līdz situācijai pievērsa uzmanību masu mediji. Kad to ieraudzīja arī blogosērga, tā reaģēja kā satrakojusies vāvere un par interneta trubiņu nesaprašanu izņēma AKKA/LAA iekšas.³ Par nožēlu, iekšu trūkums viņiem nelikās traucējam, un no pārmērīgas paplašināšanas cieta vēl pāris definīcijas, apstiprinot daudzu aizdomas, ka tur strādā zombiji.

Vakar (20. martā) diskusijā iesvērās arī Latvijas Interneta asociācija (LIA), paziņojot, ka Autortiesību likums ļauj pārpublicēt publiski izstādītus darbus, un “iegultie” jeb “embedded” klipi tāpat neesot nekāda pārpublicēšana. Paskaidrojums, kāpēc tad viņi vispār runā par pārpublicēšanu, bija izlaists, bet AKKA/LAA tikmēr izmantoja izdevību izstaipīt vēl kādu nevainīgu definīciju, nosaucot YouTube klipus par publisku uztāšanos. Tieši tā, kopēti netiek faili, kopētas tiek uzstāšanās. Es uz to labāk atbildēšu ar attēlu:

LIA vēl piebilda, ka AKKA/LAA varētu no viņiem pamācīties par nosaukumu izvēli, jo viņējo vismaz kāds var atcerēties, turklāt astoņu zīmju saīsinājumi esot nenormāli… Es ākstos, tā viņi neteica, bet es gribētu mēģināt ilustrēt LIA minēto argumentu,⁴ ka tā nav pārpublicēšana:

Secība, kādā notiek video iekļaušana lapā

Šeit var redzēt, kāpēc virspusēju kritēriju dēļ rodas iespaids, ka lapā iekļauts video nāk no tā paša servera, no kura lapa. Pārlūka adrešu joslā visu laiku ir norādīta viena adrese, kamēr īsto video avotu labākajā gadījumā uz brīdi parāda statusa joslā. To ir vērts atkārtot, jo joprojām atrodas cilvēki, kam tas “nepielec”. Papildus var apskatīties Autortiesība likuma definīciju reproducēšanai:⁵

reproducēšana — autortiesību vai blakustiesību objekta vienas kopijas vai vairāku kopiju izgatavošana ar jebkuriem līdzekļiem jebkādā formā un mērogā, pilnībā vai daļēji, arī autortiesību vai blakustiesību objekta vai tā daļas īslaicīga vai pastāvīga uzglabāšana elektroniskā veidā, kā arī trīsdimensiju kopijas izgatavošana no divdimensiju objekta vai divdimensiju kopijas izgatavošana no trīsdimensiju objekta;

Tā skaidri saka, ka reproducēšanai vajag kopēt vai uzglabāt pašu autortiesību vai blakustiesību objektu, nevis tikai atsauces uz to.

AKKA/LAA gan brīžiem runā tā, it kā viņiem tas daļēji būtu saprotams, un konkrēti Agnese Kārše ir rakstījusi, ka saites uz bez atļaujas ievietotiem YouTube video nedrīkst likt tāpēc, ka tu tad esot starpnieks. Vārda “starpnieks” definīcija gan tiek izstiepta tik plaši, ka ir burtiski caurspīdīga, jo parasti ar starpniekiem saprot tādus kā pati AKKA/LAA, kas ņem lietas no vieniem un dod citiem, tādējādi esot pa vidu.

Uzskaitot pārējās saistītās aktualitātes, ir vērts pieminēt Jura Kažas viedokli tribine.lv, ka AKKA/LAA šajā situācijā pienākas tikai zināma trīs pirkstu kombinācija. Ja neskaita, ka mūsdienīgāk būtu izmantot citu žestu ar nedaudz mazāk pirkstiem, tam nevar nepiekrist.

Kāds anonīms komentētājs pačukstēja par pamācošu Firefox paplašinājumu, kas demonstrē “lapā atrodas tas, ko tur var noklausīties” pieejas absurdumu. Šis paplašinājums pievieno pārlūkam automātisku mehānismu, lai iekļautu akka-laa.lv vietnē LETA sižetu par viņiem. Ja jau to tur var noklausīties, tad tas tur tiek reproducēts, vai ne?  Paralēles pastiprina fakts, ka YouTube video iekļaušanai jebkurā gadījumā ir nepieciešams instalēt speciālu programmnodrošinājumu, proti, Flash spraudni. Iepriekš kaut ko līdzīgu bija pieminējis BlackHalt, norādot uz GoogleTube, kas Google rezultātos iekļauj YouTube klipus.

Savukārt Sviesta Cibas dibinātājs watt piesaistīja daudzu uzmanību ar paziņojumu tribine.lv, ka AKKA/LAA administratīvie izdevumi 2007. gadā esot piecreiz pārsnieguši vietējiem autoriem izmaksāto. Pārbaudot laacz.lv publicēto AKKA/LAA gada pārskatu, tomēr atklājas, ka viņi atlīdzībās Latvijas autoriem izmaksāja 11 reizes vairāk nekā viņš teica, proti, apm. 1,7 miljonus latu. Īsti “mazu bērnu ziņu aģentūras” garā, vienīgais komentētājs, kas norādīja uz kļūdu, tika aprakts ar -5 balsīm.

Visbeidzot, gaišā puse šai drāmai ir, ka tā ir pievērsusi vairāk uzmanības negodīgajam datu nesēju nodoklim, citam AKKA/LAA līko roku darbam. Es atļaušos piesardzīgi cerēt, ka tādējādi mēs esam solīti tuvāk tā labošanai. Par to, ka AKKA/LAA viedoklis kādreiz varētu nebūt galīgi garām, gan es nevaru būt tik optimistisks.

Piezīmes

Šis būs trešais ieraksts pēc kārtas par visu mīļāko aģentūru. Agnese Kārše nepadodas un ir publicējusi “paziņojumu par autortiesībām internetā”, uz ko es gribu ātri atbildēt. Es nezinu, vai tieši blogosērga ir atbildīga par viņas nākšanu pie prāta, bet jaunākie argumenti vairāk skar likumu “pelēko zonu”, nevis vienkārši iedomas. Kārše raksta:

Latvijas normatīvajos aktos šobrīd nav precīzi definēti konkrēti aspekti attiecībā uz interneta hipersaišu lietošanu. Taču saskaņā ar Autortiesību likuma 69.pantu tiesību īpašnieks pie noteiktiem apstākļiem ir tiesīgs vērsties arī pret starpnieku, nevis pašas mājas lapas īpašnieku. Pagaidām Latvijā tiek pielietota citu valstu prakse, kura nosaka, ka saites ievietotājs neatbild par to, kas atrodas konkrētajā vietnē, ja vien saite nenorāda uz vietni ar prettiesiski ievietotu saturu (kāds šobrīd ir YouTube) un saites īpašnieks iepriekš ir lūgts šo saiti dzēst no savas interneta vietnes. Runājot analoģijās – tas būtu kā informācijas izplatīšana, kur var saņemt zagtu mantu.

Tas paceļ dažādus jautājumus, sākot ar to, vai tiešām uz publiski pieejamu informāciju neattiecas runas brīvība. Piemēram, ja es redzu “Latgalītē” pārdošanā esam pirātiskus “Žilitona” kārtridžus ar “Super Mario Bros.” spēli, vai Nintendo man var aizliegt par to pastāstīt draugiem? Pat ja mani draugi tāpēc aizietu un tos iegādātos, kā gan tas var mani padarīt par starpnieku? Nekas nav pabijis manās rokās, un es nekontrolēju viņu rīcību. Darījums notika tieši starp pārdevēju un citiem cilvēkiem, nevis caur mani. Saukt to par starpniecību šķiet aiz matiem pievilkti, lai gan jāatzīst, ka skaidrojošā vārdnīca šo vārdu definē samērā plaši.

Tālāk viņa runā par atļaujām un piemin iespēju materiālu “padarīt pieejamu, [..] izmantojot jebkāda veida saites”. Tas ir līdzīgi kā teikt, ka piemērā ar “Latgalīti”, ja es nebūtu pastāstījis par kārtridžiem, tie nebūtu pieejami. Tā nav, jo patiesībā tos neatkarīgi no manis izplata pārdevējs, un norādīt kādam uz šo faktu nevajadzētu nozīmēt, ka es uzņemos par pārdevēja rīcību atbildību.

Atklāti runājot, ja citviet pasaulē nepastāvētu precedenti pretējajam, es teiktu, ka tas viss ir pārāk absurdi, lai vispār būtu saucams par “pelēko zonu”. Kā kāds var man aizliegt paust publisku informāciju, un kurā vietā tam ir robežas? Piemēram, vai man var aizliegt publicēt Google adresi, jo caur to var atrast autortiesības pārkāpjošas lapas? Arī YouTube klipu adreses parasti ved nevis tieši uz kādu neatļautu failu, bet uz citu lapu, kas atsaucas uz atskaņotāju, un tikai atskaņotājs atsaucas uz īsto video. Abos gadījumos norāde uz aizliegto saturu ir netieša, un ieviest tur kādu nošķīrumu šķiet patvaļīgi.

AKKA/LAA paziņojums rada papildu neskaidrības sakot, ka ir iespējams “saņemt autortiesību organizācijas atļauju padarīt pieejamus savā mājaslapā jebkādus muzikālus darbus”. Ja jau jebkādus, vai tas attiecas pat uz autoriem, kas ar AKKA/LAA nav noslēguši līgumu? Vai arī tas ir tāds pats pārspīlējums kā LETA sižetā izskanējušais, ka YouTube ir nelegāls kopumā, nešķirojot saturu?

Zīmīgi šķiet, ka protestam ir pievienojušies pat Platforma Music un Latvijas Mūzikas kanāls. Tagad atliek tikai redzēt, vai tas viss pie kaut kā novedīs.

Tas bija sagaidāms, ka AKKA/LAA argumentam par YouTube būs arī aizstāvji, jo daudziem labi padodas ignorēt nesaprotamo. AKKA/LAA tam ir attaisnojums, jo ļaut tīmekļa pārlūkam sevi piemānīt ir izdevīgi, taču pārējiem tāda nav.

Es gribu piedāvāt vienu iespējamu veidu, kā paskaidrot, ka saite uz video nav tas pats, kas video. Es to nosaucu par vēderrunātāja analoģiju. Ar analoģijām ir jāuzmanās, jo mums piemīt tendence salīdzināt pārāk atšķirīgas lietas, bet man šķiet, ka manējā ir precīza. Es salīdzinu attiecības starp vēderrunātāju, viņa lelli un skatītāju ar attiecībām starp tīmekļa pārlūku, tīmekļa lapu un lietotāju.

Vēderrunātāja analoģija ir ļoti vienkārša. Kad vēderrunātājs uzstājas, skatītājam liekas, ka runa nāk no lelles. AKKA/LAA ir kā skatītājs, kas nesaprot, ka lelle patiesībā nerunā, turklāt viņiem to nesaprast ir izdevīgi, jo tad no vēderrunātāja var prasīt naudu.¹ Viņi noliedz, ka tas ir triks, jo tas izskatoties pa īstam.

Ar YouTube video ir līdzīgi, jo publicēta tiek īpaša saite, saukta par inline link jeb iekļauto saiti,² un daži pārlūki ir konfigurēti tā, lai automātiski attēlotu tās mērķi lapā. Lai gan izskatās, ka saturs nāk no lapas, tas ir tikai pārlūka triks.

Abos gadījumos ir iespējams pārbaudīt, vai tas ir pa īstam. Var pielikt ausi pie vēderrunātāja un dzirdēt, ka skaņa patiesībā nāk no viņa, un var apskatīties, ka lellei nekā nav iekšā. Var arī apskatīties uz lapu pirms to ir apstrādājis pārlūks un redzēt, ka tur ir tikai atsauce uz video citā serverī. Tas ir fakts, un neprast vai negribēt faktus pārbaudīt tos neatceļ.

Lai jūs redzētu, par ko tieši es runāju, es iekopēšu komentāru no krizdabz bloga, ko raksta kāds cilvēks vārdā Normunds:

Shadowbird, mēs varam strīdēties vēl trīs dienas un es baidos, ka tu man nespēsi pierādīt, ka video, ko es redzu blogā x ir links, kas ved uz citurieni :) Es konkrētajā blogā to varu palaist, apturēt, patīt uz priekšu, atpakaļ, un pats galvenais – es visas šīs darbības varu veikt nepametot blogu x.

Citiem vārdiem, vēderrunāšana nav triks, jo viņa pārbaude ir vienkārši uzdot lellei jautājumus.

Noslēgumā, iesaku noskatīties kādu video:

P.S. AKKA/LAA, iepūtiet man. Es esmu publicējis saiti uz video (faktiski, uz atskaņotāju) un neesmu atbildīgs par to, kā jūsu pārlūks ir konfigurēts tādas saites attēlot.

Piezīmes

LETA ziņo, ka nesen Autortiesību likuma pārkāpšanā tika apsūdzēta puse Latvijas interneta:

Aptuveni 500 mājas lapu īpašnieki saņēmuši AKKA/LAA brīdinājumus ar prasību maksāt naudu par video pārpublicēšanu no populārās interneta vietnes “YouTube”.

AKKA/LAA ir vietēja aģentūra, kas ir uzņēmusies ļaut autoriem kolektīvi pārvaldīt savu tiesību ievērošanu. Tā jau iepriekš ir izpelnījusies kritiku par kompetences trūkumu, un izskatās, ka šī situācija ir kārtējais iemesls to atkārtot. Problēmu var mēģināt saprast, paskatoties uz piemēru it kā pārpublicētajiem “video”:

<object width="425" height="344"><param name="movie" value="http://www.youtube.com/v/m4FCD1TtoaU&hl=en&fs=1"></param><param name="allowFullScreen" value="true"></param><param name="allowscriptaccess" value="always"></param><embed src="http://www.youtube.com/v/m4FCD1TtoaU&hl=en&fs=1" type="application/x-shockwave-flash" allowscriptaccess="always" allowfullscreen="true" width="425" height="344"></embed></object>

Citiem vārdiem, vai nu AKKA/LAA darbinieki neatšķir marķētu saiti uz citu serveri no tā satura, vai mēs turpmāk nedrīkstēsim legāli pieminēt “Latgalītes” tirgus adresi.¹

Kas ko izplata, no veselā saprāta skatpunkta

Ja jau izplatīta būtībā tiek tikai īpaši marķēta saite, kāpēc AKKA/LAA pret to iebilst? Iemesls slēpjas viņu izmantoto pārlūku konfigurācijā, jo tiem ir pievienots nestandarta mehānisms, kas ļauj automātiski iekļaut šādu saišu saturu citās lapās. Tas nozīmē, ka viņiem izskatās, ka video ir pārpublicēti, jo viņi tādu iespēju ir speciāli ieslēguši. Es tāpēc atcerējos vienu rakstvietu no Bībeles:

Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to. (Marka 9:47)

Taču AKKA/LAA negrib atteikties no Flash un labāk izsūta pasīvi agresīvus pieprasījumus pēc naudas. Tā gan neesot mantkārība, jo viņi ir bezpeļņas organizācija,² bet tas neskan īpaši pārliecinoši, ja tajā pašā laikā viņiem pieejamie ienākumi ir proporcionāli kopējiem, un Lursoft dati uzrāda, ka pirms gada šī organizācija algās izmaksāja gandrīz pusmiljonu latu.

Tīmeklī ir publicēta kāda “trauksmes cēlāja” sarakste, kurā var redzēt, ka AKKA/LAA vienkārši neatbild uz iebildumu, ka materiāls patiesībā ir izvietots uz YouTube serveriem. Arī LETA reportāžā aģentūras pārstāve atkārtoja, ka tā ir pārpublicēšana, jo viņai tā izskatoties. Dažreiz tēlot muļķi ir izdevīgi.

Piezīmes

Pjetro Longi. ''Esenču pircēja`` (ap 1756)

Pagājušogad ASV iecienītā uztura bagātinātāja Airborne ražotājs izlīgumos ar pircējiem izmaksāja 30 miljonus dolāru. Iemesls prasībām bija reklāma, kurā Airborne tika uzdots kā līdzeklis pret gripu un saaukstēšanos, lai gan neatradās zāļu reģistrā. Uztura bagātinātāji ir domāti tikai primārajai profilaksei, tāpēc tiem tiek piemēroti pārtikas standarti, nevis daudz stingrākie zāļu standarti. Ja kāds produkts sola izdarīt vairāk kā tikai uzlabot nepilnīgu vai nelīdzsvarotu uzturu, tas atbilst zāļu definīcijai, un tā iedarbīgums ir jāpierāda. Airborne izgudrotāja gan ir pamatskolas pasniedzēja bez īpašām zināšanām farmakoloģijā, un vienīgais tā iedarbīgumu atbalstošais pētījums izraisīja skandālu par krāpšanos.¹

Tiesas prāvu rezultātā visi konkrētie apgalvojumi Airborne reklāmā un citos materiālos ir tikuši nomainīti ar vispārīgiem,² bet pats produkts joprojām ir populārs, un ar maldinošo reklāmu izveidotais tirgus ir mērāms daudzos simtos miljonu dolāru gadā.³ Šāda pieeja ir izdevīga, jo īstu zāļu apstiprināšanai nepieciešamās klīniskās pārbaudes ir dārgas, bet uztura bagātinātāji kopš Klintona ērā mīkstinātajiem likumiem nav pat jāreģistrē.⁴ Pārraudzības iestādes pret tiem var vērsties tikai pēc tam, kad kaitējums jau ir nodarīts, un peļņa no uz pircēju lētticības izveidotā tirgus tāpat var pārsniegt zaudējumus tiesā, gluži kā tas ir Airborne gadījumā.

Eiropas Savienībā uztura bagātinātājus regulē direktīva 2002/46/EC, un Latvijā tai atbilst Ministru Kabineta (MK) noteikumi Nr. 725 “par obligātajām nekaitīguma un marķējuma prasībām uztura bagātinātājiem un uztura bagātinātāju reģistrācijas kārtību”.⁵  Arī pie mums tie ir vienā kategorijā ar pārtiku, tomēr noteikumi ir stingrāki kā ASV, un visiem uztura bagātinātājiem ir jābūt reģistrētiem Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD), kā arī to nekaitīgumam ir jābūt pierādītam. Par to, kas ir reģistrēts, var pārliecināties PVD uzturētajā datubāzē.

Neskatoties uz augstākajiem standartiem, nodarboties ar viltus izdarībām ir izdevīgi arī šeit, jo cilvēki bieži darīs jebko, lai mēģinātu ārstēt savas kaites. Meklējot tīmeklī frāzi “uztura bagātinātājs”, starp pirmajiem rezultātiem ir produkti ar nosaukumiem SALVEO un LADZA,⁶ kuru reklāmas varētu būt interesanti salīdzināt ar likumdošanu. Mums interesē MK noteikumu 21. pants:

Uztura bagātinātāju normatīvi tehniskajos dokumentos, marķējumā, lietošanas instrukcijā, noformējumā un cita veida informācijā, kā arī uztura bagātinātāju reklāmā nedrīkst izvietot vai lietot norādes vai atsauces par to, ka uztura bagātinātājs novērš saslimšanu, ārstē vai izārstē slimības, vai atsauces uz šādu iespēju un nedrīkst ietvert jebkādas tiešas vai netiešas atsau­ces par to, ka līdzsvarots un daudzveidīgs uzturs nespēj nodrošināt pietiekamu uzturvielu daudzumu.

Citiem vārdiem, uztura bagātinātājus nedrīkst uzdot par zālēm vai kaut ko neaizstājamu. Tajā pašā laikā SALVEO sola palīdzēt pret visu pēc kārtas un “darīt jūs veselus”, ja dzer piecas tējkarotas dienā, savukārt LADZA pilnīgi neticami ir nosaukts par “ārstniecisku uztura bagātinātāju” (izcēlums mans), kas sola iznīcināt vīrusus, efektīvi palīdzēt “saaukstēšanās un gripas gadījumos” utt. SALVEO pat ir tāds “uztura bagātinātājs”, ko nav obligāti jāēd un var rīvēt uz zobiem un ādas. Kāpēc man liekas, ka vārds “brīnumlīdzeklis” būtu atbilstošāks?

Piezīmes

Žurnālā Science 2006. gadā tika publicēts raksts par sabiedrības piekrišanu evolūcijas teorijai, un Latvija tajā starp 34 citām valstīm parādījās vienā no pēdējām vietām, aiz sevis atstājot tikai Kipru, ASV un Turciju. Aptaujas dati par Latviju nāca no 2005. gada, un bioloģisko evolūciju tajos pieņēma gandrīz puse iedzīvotāju.

Tajā pašā gadā sabiedriskās domas aptauju par evolūciju veica arī SKDS un konstatēja, ka tai piekrīt mazāk par trešdaļu jeb 27,7% no latviešiem. Šīs abas aptaujas izmantoja līdzīgus izlases apjomus (1034 un 1015 respondentus), bet būtiskā atšķirība slēpās uzdotajos jautājumos: SKDS gadījumā nebija paredzēta iespēja vienlaikus ticēt Dievam un evolūcijai, kā arī bija sajaukta evolūcijas teorijas loma dzīvības izcelsmē.

Šogad SKDS izlēma veikt šo aptauju atkārtoti un konstatēja, ka rezultāti par evolūcijas piekritējiem ± 3% kļūdas robežās nav mainījušies. Piedāvātie atbilžu varianti joprojām bija tādi paši:

• “Dzīvība uz zemes ir radusies evolūcijas un dabiskās atlases ceļā (Darvina pieeja)”
• “Dzīvību uz zemes ir radījis Dievs (saprātīgais radītājs)”
• “Grūti pateikt/ NA”

Tajos izpaužas izplatīts pārpratums, kurā netiek ņemts vērā, ka evolūcijas teorija runā par jau esošas dzīvības izmaiņām laika gaitā, nevis rašanos. Šis pārpratums ir atbildīgs par iespaidu, ka pieņemt evolūciju nozīmē domāt, ka dzīvība ir radusies pati no sevis, un to uzskatāmi atspēko pazīstami kristiešu biologi kā Kens Millers un citi, kas savieno evolūciju ar savu reliģiju.

Virsraksts “draza iekšā, draza laukā” atsaucas uz principu, ka no sliktiem datiem nevar veikt jēgpilnus secinājumus. Pētījums, kas uzdod maldinošus jautājumus, diezin vai atspoguļo pat tiešo respondentu patieso viedokli.

SKDS publicētajā materiālā bija pieminēta arī nesen Gallup veiktā aptauja, kas atklāja, ka relatīvais evolūcijas pretinieku skaita kritums starp ASV iedzīvotājiem kopš 2005. gada ir 36%, tātad to noliedz vairs tikai ceturtā daļa amerikāņu. Ironiskā kārtā, šīs un Latvijā veiktās aptaujas rezultātus nevar salīdzināt, jo Gallup jautājumus bija formulējusi korekti, nesagrozot evolūcijas teorijas nozīmi un nenostādot īpašo radīšanu kā vienīgo alternatīvu.

Konflikta starp bioloģiju un reliģisko ticību ierobežotību īpaši izceļ 3. martā notikusī Romas Katoļu baznīcas organizētā konference par Darvinu un evolūciju, uz kuru bija ieradušies zinātnieki no visas pasaules, taču kreacionisti pat nebija uzaicināti. Lai gan pāvests Benedikts XVI agrāk bija devis pamatu sevi uzskatīt par iespējamu “saprātīgās radīšanas” piekritēju, Vatikāns tagad ir viennozīmīgi izteicis savu atbalstu zinātnei un evolūcijai. Iepriekš par labu evolūcijas teorijai publiski bija nostājies arī bijušais Vatikāna observatorijas vadītājs.

Parasts dzeramais ūdens ir indīgs, ja to lieto uzturā. Tas izjauc elektrolītu balansu smadzenēs un izraisa nāvi. Tajā pašā laikā ūdens ir nepieciešams dzīvībai, un tai ir nepieciešamas arī par ļoti indīgām sauktas vielas kā varš un selēns.¹ Mums nebūtu iespējams pastāvēt ne bez viena, ne otra.

Iemeslus šim apstāklim 16. gs. izskaidroja šveiciešu ārsts un toksikoloģijas tēvs Paracelzs:²

Visas lietas ir inde, un bez indes nav nekā, vienīgi deva ļauj jebkam nebūt indīgam.³

Mēs saucam dažas vielas par indēm tikai tāpēc, ka pietiek ar salīdzinoši mazām koncentrācijām, lai ietekme būtu kaitīga. Tas nozīmē, ka parasti ir saprātīgi ar tām būt piesardzīgiem, jo nemanāmai atšķirībai var būt liela nozīme, un otrādi — nav īpaši jāraizējas par pārējām.

Iepriekš minētie fakti par ūdens kaitīgumu un dzīvībai nepieciešamajām indēm tomēr mēdz šķist pārsteidzoši un pretrunā ar veselo saprātu, un tā atklājas mūsu intuīcijas loma. Vispārināt “normālo” devu ietekmi liekas intuitīvi pareizi, jo mēs ikdienā saskaramies tikai ar daļu no visām vielu īpašībām. Ja šo tendenci neņem vērā, risks neparastām devām tiek aprēķināts pēc pieredzes ar parastajām, un tas noved vai nu pie neapdomības, vai nesaprātīgām bailēm.

Kļūda paļauties uz intuīciju izņēmuma situācijās, kurās tā nav piemērota, ir izplatīta, un dažreiz tai ir nozīmīgas sekas. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir atteikšanās no noderīgām zālēm, jo kāda no sastāvdaļām dotajā koncentrācijā tiek uzskatīta par kaitīgu, lai gan pastāv pierādījumi par pretējo.

Neņemt vērā pierādījumus un paļauties uz nepamatotām nojautām ir paniska reakcija, taču ir vismaz divi faktori, kas traucē piemērot šajā situācijā kritisko domāšanu. Viens ir saistīts ar savu spēju pārvērtēšanu, jo ikdienā intuīcija darbojas labi. Tas ir kā maģiskais aplis, jo intuitīva domāšana atbalsta pati sevi. Otrs ir vienkārša patmīlība, jo atzīt domāšanas nepilnības nozīmē atzīt nepilnības sevī.

Risinājums šai situācijai ir izglītība par kritisko domāšanu un konkrētiem pierādījumiem, un mana cerība ir vismaz kaut kādā mērā to uzlabot, piedāvājot tīmeklī šādus ierakstus. Nākamās tēmas, kurām es grasos pievērsties, ir zinātniskais skepticisms, pārtikas piedevas, antivakcinācijas kustība pasaulē u.c., tāpēc iesaku šo blogu pievienot RSS lasītājiem vai grāmatzīmēm, ja tas šķiet saistoši.

Avoti

• Wanjek, C. Bad Medicine. John Wiley & Sons: 2003. 288 p.

Piezīmes