Parasts dzeramais ūdens ir indīgs, ja to lieto uzturā. Tas izjauc elektrolītu balansu smadzenēs un izraisa nāvi. Tajā pašā laikā ūdens ir nepieciešams dzīvībai, un tai ir nepieciešamas arī par ļoti indīgām sauktas vielas kā varš un selēns.¹ Mums nebūtu iespējams pastāvēt ne bez viena, ne otra.

Iemeslus šim apstāklim 16. gs. izskaidroja šveiciešu ārsts un toksikoloģijas tēvs Paracelzs:²

Visas lietas ir inde, un bez indes nav nekā, vienīgi deva ļauj jebkam nebūt indīgam.³

Mēs saucam dažas vielas par indēm tikai tāpēc, ka pietiek ar salīdzinoši mazām koncentrācijām, lai ietekme būtu kaitīga. Tas nozīmē, ka parasti ir saprātīgi ar tām būt piesardzīgiem, jo nemanāmai atšķirībai var būt liela nozīme, un otrādi — nav īpaši jāraizējas par pārējām.

Iepriekš minētie fakti par ūdens kaitīgumu un dzīvībai nepieciešamajām indēm tomēr mēdz šķist pārsteidzoši un pretrunā ar veselo saprātu, un tā atklājas mūsu intuīcijas loma. Vispārināt “normālo” devu ietekmi liekas intuitīvi pareizi, jo mēs ikdienā saskaramies tikai ar daļu no visām vielu īpašībām. Ja šo tendenci neņem vērā, risks neparastām devām tiek aprēķināts pēc pieredzes ar parastajām, un tas noved vai nu pie neapdomības, vai nesaprātīgām bailēm.

Kļūda paļauties uz intuīciju izņēmuma situācijās, kurās tā nav piemērota, ir izplatīta, un dažreiz tai ir nozīmīgas sekas. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir atteikšanās no noderīgām zālēm, jo kāda no sastāvdaļām dotajā koncentrācijā tiek uzskatīta par kaitīgu, lai gan pastāv pierādījumi par pretējo.

Neņemt vērā pierādījumus un paļauties uz nepamatotām nojautām ir paniska reakcija, taču ir vismaz divi faktori, kas traucē piemērot šajā situācijā kritisko domāšanu. Viens ir saistīts ar savu spēju pārvērtēšanu, jo ikdienā intuīcija darbojas labi. Tas ir kā maģiskais aplis, jo intuitīva domāšana atbalsta pati sevi. Otrs ir vienkārša patmīlība, jo atzīt domāšanas nepilnības nozīmē atzīt nepilnības sevī.

Risinājums šai situācijai ir izglītība par kritisko domāšanu un konkrētiem pierādījumiem, un mana cerība ir vismaz kaut kādā mērā to uzlabot, piedāvājot tīmeklī šādus ierakstus. Nākamās tēmas, kurām es grasos pievērsties, ir zinātniskais skepticisms, pārtikas piedevas, antivakcinācijas kustība pasaulē u.c., tāpēc iesaku šo blogu pievienot RSS lasītājiem vai grāmatzīmēm, ja tas šķiet saistoši.

Avoti

• Wanjek, C. Bad Medicine. John Wiley & Sons: 2003. 288 p.

Piezīmes