Ja uzsmaidīs veiksme, šis būs vienīgais meta ieraksts untu.ms. Es tikai vēlos paskaidrot, kāpēc šeit kopš aprīļa valdīja klusums.

No sākuma ideja bija rakstīt mazāk, taču veikt nopietnāku izpēti. Piemēram, daudziem no ierakstiem bija pat bibliogrāfija. Es gribēju, lai untu.ms nedaudz līdzinātos tādiem blogiem kā NeuroLogica vai Coding Horror, kas vienmēr piedāvā padziļinātu ieskatu. Vēlāk mani apstākļi izmainījās, un es nejutos tā, lai varētu ieguldīt daudz laika “blakus lietās”, kā arī, atklāti sakot, biju vīlies par savu rakstīšanas talanta trūkumu. Man šķita, ka es rakstīju pārāk samocīti un lēni.

Tagad man nav parādījies daudz brīva laika, un nav parādījusies arī vēlme rakstīt paviršāk vai slēpts talants, bet es mēģināšu atrast kaut kādu kompromisu un darīt to vismaz pa brīvdienām. Citiem vārdiem, es būšu svētdienas blogeris.

Temati joprojām paliks eklektiski. Es rakstīšu par visu, kas mani interesē, un tas nozīmē, ka par būšanu izstrādātājam, filosofiju, filmām, grāmatām utt. Ja man nesanāks rakstīt bez aizķeršanās, es to uztveršu kā zīmi, ka tobrīd neesmu formā vai nesaprotu tēmu pietiekami labi un vienkārši klusēšu. Man gan par laimi šobrīd pietiek tēmu, kuras es pārzinu tik labi, lai ar mazu ieguldījumu uzrakstītu kaut ko pieņemamu.

Cerība ir, ka šis varētu būt viens no normālajiem blogiem latviešu valodā un man izdosies atrast lasītājus. Latviski ir maz labu blogu, un es pats lasu uz vienas rokas skaitāmus, lai gan kopumā blogus lasu diezgan daudz. Laikam vienkārši vajag turpināt rakstīt un skatīties, vai lasītāji nāk, vai nē.

Labojums (2009.10.10): Šis ir slikts ieraksts. Es to konstatēju kaut kad pēc ievietošanas, un tad bija par vēlu, lai izliktos, ka tas nekad nav noticis.

Pārāk laba bilde, lai neieliktu

Man būtu vajadzējis par to uzrakstīt vasaras sākumā, jo tagad jau pamazām paliek rudenīgāks, bet es gribu pastāstīt par skrituļslidošanu. Tas bija mans hobijs, kad es vēl gāju pamatskolā, un tad man bija liels pārtraukums līdz šai vasarai. Tas nozīmē, ka es neesmu meistars, bet man tāpat ir noderīgas lietas, ko teikt.

Tāpat kā ar podkāstiem, es sadalīšu šo ierakstu divās daļās, lai tas nesanāktu pārāk garš. Šajā ierakstā es vairāk pieskaršos vispārīgajam, bet nākamajā konkrētajam.

Slidošanas veidi

Iesākumā, ir jāsaprot, ka slidošanai ir dažādi veidi. Ir fitness vai recreational, agresīvā, ātruma utt. Ir pat viens veids, kurā tu brauc pa mežu.

Katram veidam nedaudz atšķiras slidas. “Parastajā” jeb fitness slidošanā tev ir slidas, kas apkļauj potīti un vidēji lieli ritentiņi. Agresīvajā tev ir slidas ar maziem un cietākiem ritentiņiem, lai būtu vieglāk manevrēt. Ātruma slidošanā ir slidas, kas neapkļauj potīti un tām ir vairāk un salīdzinoši lielāki ritentiņi.

Parastā slidošana ir, kad tu vienkārši braukājies savā nodabā. Agresīvā ir tad, kad tu braukājies pa rampām un mēģini taisīt trikus. Ātruma slidošana man nav jāskaidro, un vēl viens slidošanas veids ir free, kurā tu taisi trikus līdzīgi kā agresīvajā, tikai ar parastajām slidām un uz ielām. Piemēram, brauc pāri krustojumam pie sarkanās gaismas.

Vietas priekš slidošanas

Man ir teikts, ka Rīgā ir daži parki priekš agresīvās slidošanas, bet es pats dodu priekšroku izmantot to kā pārvietošanās veidu. Es braucu no savām mājām Mežciemā cauri Biķernieku mežam uz Alfu, kur blakus ir manas otrās mājas, tad uz Mežparku/Čiekurkalnu, kur sākas velobraucēju celiņš līdz Centram. Katrā gadījumā, vajag zināt, kur ir labs ceļš. Pat ja tu esi normāls braucējs, krustojumi, bruģis un nelīdzens asfalts nevar sagādāt prieku.

Ne visi gludie ceļa segumi ir vienādi. Piemēram, dažreiz asfalts ir tik gluds, ka ritentiņi ar to pārāk labi saķeras. Visi nelīdzenie segumi arī nav vienādi, bet tie visi ir nepiemēroti parastajām slidām. Piemēram, daudzās vietās Centrā un citur uz ietvēm ir bruģakmens uz kura klab zobi un, iebraucot rievā starp akmeņiem, mazliet jūk balanss uz sāniem.

Ja tu esi pilnīgs iesācējs, tev vajag brīvus laukumus. Parasti tas nozīmē tukšas autostāvvietas. Vajag uzmanīties no slīpām vietām, jo paātrinājums ir bīstams, ja tu neproti kontrolēt ātrumu, un braukt pret nogāzi arī nav patīkami.

Nakts laikā var slidot arī pa braucamo daļu un krietni paplašinās iespējas. Piemēram, tas ir vienīgais laiks, kad var pārvietoties pa Brīvības ielu, jo tur ir sliktas ietves, vai ripot no Vairogu ielas tilta, kas arī parasti nebūtu iespējams.

Salīdzinājumā ar skriešanu vai velobraukšanu

Slidošanai ir dažādas priekšrocības pār velobraukšanu un skriešanu. Slidošana ir saudzīgāka pret kājām (it īpaši ceļiem) kā skriešana, un slidotājiem ir vairāk ko mācīties kā velobraucējiem (neskaitot, teiksim, freestyle braucējus). Labs slidotājs to darīs daudz citādāk kā iesācējs, bet iesācējs velobraucējs mīs pedāļus gandrīz tāpat kā veterāns.

Slidas ir ļoti labs veids kā izkustēties, jo ir kaut kur pa vidu starp velobraukšanu un skriešanu. Velobraukšana ir vieglāks pārvietošanās veids, bet skriešana ir daudz grūtāks. Slidošanai joprojām vajag izturību, bet nevajag tik daudz, lai būtu jāpiespiežas slidot, un var sasniegt lielākas slodzes no īsākām distancēm kā ar riteni.

Slidošanai ir arī trūkumi, jo tu esi daudz jūtīgāks pret ceļa segumu un laika apstākļiem. Ir iespējams braukt pa salijušu ceļu, bet tas ir jādara uzmanīgāk (slīd) un pēc tam jāžāvē slidas, lai nesarūsētu gultņi. Tev vajag arī vairāk vietas uz sāniem, tāpēc parasti nevar braukt pa brauktuvi gar mašīnu satiksmi.

Visbeidzot, salīdzinot ar velosipēdu, slidām gan vajag bieži mainīt ritentiņus, bet labas slidas ir lētākas par labu riteni.

Drošība

Aizsargi ir svarīgi dažos gadījumos, bet ne visos. Lielākoties, tev vajag aizsargus, ja:

1. Tu esi iesācējs;
2. Tu brauc ļoti ātri;
3. Tu brauc ātri, kad ārā ir tumšs;
4. Tu mēģini jaunus paņēmienus;
5. Tu brauc sarežgītas distances.

Es pagaidām iztieku bez, lai gan atbilstu 3. un daļēji 5. punktam. Es aizsargus izmantošu tad, kad mācīšos jaunus paņēmienus, bet tas nebūs tik drīz.

Aizsargi ir priekš ceļiem, elkoņiem, rokām, galvas un dibena. Dibena aizsargus redz visretāk, un tie ir tādi kā šorti. Tie gan ir noderīgi, jo krist un slīdēt uz augšstilba atstāj ļoti nepatīkamas jēlas vietas (arī caur drēbēm), kā arī krišana uz dibena ir slikta astes kaula dēļ. Vissvarīgākie aizsargi jebkurā gadījumā ir priekš ceļgaliem. Vienīgajā reizē, kad es šovasar pa īstam nokritu (slidošanas ātri un pa tumšu vietu dēļ), visvairāk cieta ceļgals.

Tas pagaidām arī ir viss. Nākošajos ierakstos es uzrakstīšu par pašu slidošanu, vairāk par slidām un arī apģērbu priekš slidošanas.

Es klausos podkāstus, audio grāmatas un audio lekcijas un iesaku to arī citiem. Tas ir labs veids kā aizpildīt brīžus, kad prāts citādi vienkārši klaiņotu. Piemēram, es tos klausos trolejbusā, ejot pa ielu, kārtojot dzīvokli utt. Lielākoties tās ir izglītojošas lietas, bet reizēm tas ir arī kāds izklaidējošs romāns.

Agrāk es lielākoties tādās reizēs klausījos mūziku, bet ar laiku es atradu materiālus, kas man interesēja vairāk. Tagad es mūziku klausos salīdzinoši reti, ja nav nekā cita vai arī vajag koncentrēties. Ja pa īstam vajag koncentrēties, tad es neklausos arī to.

Atrast, ko klausīties, aizņem laiku, tāpēc es varētu atvieglot to citiem, pastāstot par savu klausīšanās sarakstu un paņēmieniem.

Programmas

Lai regulāri sekotu līdzi vairākiem podkāstiem, pietiek ar to pašu Google Reader vai jebkuru citu RSS lasītāju. Var arī izmantot advancētākas lietas, kā iTunes, bet es to neiesaku, jo tās maisās pa kājām. Es vienkārši saglabāju MP3 failus uz diska, piespraužu atskaņotāju, atveru to caur Windows Media Player (WMP) sinhronizācijas sadaļu (tāda ir tikai jaunajās versijās), ievelku tur iekšā failus un spiežu sinhronizēšanās pogu, un tie būs gatavi priekš klausīšanās. Agrāk es to darīju ar rokām (“pa taisno”), bet caur WMP sanāk ērtāk.

Runājot par iTunes, to ir vērts uzlikt tāpēc, ka tajā ir ļoti liels podkāstu katalogs. Ja grib, var arī abonēt tos caur turieni un iTunes automātiski visu saglabās pie sevis, bet Google Reader darbojas bez uzstādīšanas un visur, kur ir internets, tāpēc es dodu tam priekšroku. Piemēram, man darbā nekas nav speciāli jāliek, lai es varētu uzkopēt kaut ko uz atskaņotāja.

iTunes visvairāk noder tad, ja vajag novilkt simtiem sēriju uzreiz. Otra programma, kas ar to labi tika galā un kuru es mēģināju, bija kaut kāds FeedDemon papildinājums. Vairums citu (tādas kā Juice) bija salauztas vai nejēdzīgas, tāpēc es neiesaku tērēt laiku eksperimentiem.

Avoti

Visi podkāsti, ko es zinu, ir bezmaksas, bet citi materiāli mēdz būt maksas. Konkrēti, grāmatas un lekcijas parasti ir komerciālas un attiecīgi par brīvu iegūstamas tikai nelegāli. Darīt to vai nedarīt ir katra paša ziņā, un es ieteiktu maksāt un dzīvot ar tīru sirdsapziņu, ja tas ir iespējams, bet man ir arī padomi priekš reizēm, kad tas nav.

The Teaching Company jeb TTC piedāvā lielu skaitu ļoti labu lekciju kursu audio un video formātā. Ierakstiet viņu pilno vai saīsināto nosaukumu torreņu meklētājos (piemēram, isoHunt) un jūs redzēsiet, kāda ir izvēle. Tur ir fizika iesācējiem, vēsture, filosofija utt. Piemēram, es Luniversitātē tik labas kvalitātes lekcijas esmu dzirdējis tikai no vieslektoriem, un tas nav pārspīlējums.

gigapedia ir kolosāli liela e-grāmatu e-bibliotēka, kas būtībā indeksē failus uz servisiem kā RapidShare. Lai to izmantotu, vajag piereģistrēties. Starp e-grāmatām tur ir arī audio grāmatas, tikai tās ir salīdzinoši neērti lejupielādēt, jo ir jāvelk pa daļām.

Katrā ziņā, esiet brīdināti, ka torreņi un tādas lietas parasti nav legālas un netrūkst arī bezmaksas materiālu, ko klausīties. Teiksim, MIT OpenCourseWare. Es gan pie viņiem līdz šim neesmu atradis neko priekš sevis, bet zinu, ka tāds saits pastāv.

Nākamajā ierakstā es uzrakstīšu par labākajiem podkāstiem, ko klausos, un vēl šo to, kas pagaidām ir izkritis no prāta.