Man būtu vajadzējis par to uzrakstīt vasaras sākumā, jo tagad jau pamazām paliek rudenīgāks, bet es gribu pastāstīt par skrituļslidošanu. Tas bija mans hobijs, kad es vēl gāju pamatskolā, un tad man bija liels pārtraukums līdz šai vasarai. Tas nozīmē, ka es neesmu meistars, bet man tāpat ir noderīgas lietas, ko teikt.

Tāpat kā ar podkāstiem, es sadalīšu šo ierakstu divās daļās, lai tas nesanāktu pārāk garš. Šajā ierakstā es vairāk pieskaršos vispārīgajam, bet nākamajā konkrētajam.

Slidošanas veidi

Iesākumā, ir jāsaprot, ka slidošanai ir dažādi veidi. Ir fitness vai recreational, agresīvā, ātruma utt. Ir pat viens veids, kurā tu brauc pa mežu.

Katram veidam nedaudz atšķiras slidas. “Parastajā” jeb fitness slidošanā tev ir slidas, kas apkļauj potīti un vidēji lieli ritentiņi. Agresīvajā tev ir slidas ar maziem un cietākiem ritentiņiem, lai būtu vieglāk manevrēt. Ātruma slidošanā ir slidas, kas neapkļauj potīti un tām ir vairāk un salīdzinoši lielāki ritentiņi.

Parastā slidošana ir, kad tu vienkārši braukājies savā nodabā. Agresīvā ir tad, kad tu braukājies pa rampām un mēģini taisīt trikus. Ātruma slidošana man nav jāskaidro, un vēl viens slidošanas veids ir free, kurā tu taisi trikus līdzīgi kā agresīvajā, tikai ar parastajām slidām un uz ielām. Piemēram, brauc pāri krustojumam pie sarkanās gaismas.

Vietas priekš slidošanas

Man ir teikts, ka Rīgā ir daži parki priekš agresīvās slidošanas, bet es pats dodu priekšroku izmantot to kā pārvietošanās veidu. Es braucu no savām mājām Mežciemā cauri Biķernieku mežam uz Alfu, kur blakus ir manas otrās mājas, tad uz Mežparku/Čiekurkalnu, kur sākas velobraucēju celiņš līdz Centram. Katrā gadījumā, vajag zināt, kur ir labs ceļš. Pat ja tu esi normāls braucējs, krustojumi, bruģis un nelīdzens asfalts nevar sagādāt prieku.

Ne visi gludie ceļa segumi ir vienādi. Piemēram, dažreiz asfalts ir tik gluds, ka ritentiņi ar to pārāk labi saķeras. Visi nelīdzenie segumi arī nav vienādi, bet tie visi ir nepiemēroti parastajām slidām. Piemēram, daudzās vietās Centrā un citur uz ietvēm ir bruģakmens uz kura klab zobi un, iebraucot rievā starp akmeņiem, mazliet jūk balanss uz sāniem.

Ja tu esi pilnīgs iesācējs, tev vajag brīvus laukumus. Parasti tas nozīmē tukšas autostāvvietas. Vajag uzmanīties no slīpām vietām, jo paātrinājums ir bīstams, ja tu neproti kontrolēt ātrumu, un braukt pret nogāzi arī nav patīkami.

Nakts laikā var slidot arī pa braucamo daļu un krietni paplašinās iespējas. Piemēram, tas ir vienīgais laiks, kad var pārvietoties pa Brīvības ielu, jo tur ir sliktas ietves, vai ripot no Vairogu ielas tilta, kas arī parasti nebūtu iespējams.

Salīdzinājumā ar skriešanu vai velobraukšanu

Slidošanai ir dažādas priekšrocības pār velobraukšanu un skriešanu. Slidošana ir saudzīgāka pret kājām (it īpaši ceļiem) kā skriešana, un slidotājiem ir vairāk ko mācīties kā velobraucējiem (neskaitot, teiksim, freestyle braucējus). Labs slidotājs to darīs daudz citādāk kā iesācējs, bet iesācējs velobraucējs mīs pedāļus gandrīz tāpat kā veterāns.

Slidas ir ļoti labs veids kā izkustēties, jo ir kaut kur pa vidu starp velobraukšanu un skriešanu. Velobraukšana ir vieglāks pārvietošanās veids, bet skriešana ir daudz grūtāks. Slidošanai joprojām vajag izturību, bet nevajag tik daudz, lai būtu jāpiespiežas slidot, un var sasniegt lielākas slodzes no īsākām distancēm kā ar riteni.

Slidošanai ir arī trūkumi, jo tu esi daudz jūtīgāks pret ceļa segumu un laika apstākļiem. Ir iespējams braukt pa salijušu ceļu, bet tas ir jādara uzmanīgāk (slīd) un pēc tam jāžāvē slidas, lai nesarūsētu gultņi. Tev vajag arī vairāk vietas uz sāniem, tāpēc parasti nevar braukt pa brauktuvi gar mašīnu satiksmi.

Visbeidzot, salīdzinot ar velosipēdu, slidām gan vajag bieži mainīt ritentiņus, bet labas slidas ir lētākas par labu riteni.

Drošība

Aizsargi ir svarīgi dažos gadījumos, bet ne visos. Lielākoties, tev vajag aizsargus, ja:

1. Tu esi iesācējs;
2. Tu brauc ļoti ātri;
3. Tu brauc ātri, kad ārā ir tumšs;
4. Tu mēģini jaunus paņēmienus;
5. Tu brauc sarežgītas distances.

Es pagaidām iztieku bez, lai gan atbilstu 3. un daļēji 5. punktam. Es aizsargus izmantošu tad, kad mācīšos jaunus paņēmienus, bet tas nebūs tik drīz.

Aizsargi ir priekš ceļiem, elkoņiem, rokām, galvas un dibena. Dibena aizsargus redz visretāk, un tie ir tādi kā šorti. Tie gan ir noderīgi, jo krist un slīdēt uz augšstilba atstāj ļoti nepatīkamas jēlas vietas (arī caur drēbēm), kā arī krišana uz dibena ir slikta astes kaula dēļ. Vissvarīgākie aizsargi jebkurā gadījumā ir priekš ceļgaliem. Vienīgajā reizē, kad es šovasar pa īstam nokritu (slidošanas ātri un pa tumšu vietu dēļ), visvairāk cieta ceļgals.

Tas pagaidām arī ir viss. Nākošajos ierakstos es uzrakstīšu par pašu slidošanu, vairāk par slidām un arī apģērbu priekš slidošanas.