Skip to: Content | Sidebar | Footer

Dūkvārdi

Aizver muti

Aizver muti

Interesanti, cik ilgam laikam būtu jāpaiet, lai latviešu valodā varētu ērti izmantot tādus jēdzienus kā buzzword? Ja es tagad gribētu to darīt, man nebūtu vārdnīcas, kur to uzmeklēt, un es varētu vienīgi aptaujāt citus vai sēdēt un lauzīt par to galvu, turklāt nekur nav teikts, ka es vispār atrastu piemērotu tulkojumu. Rezultātā es jūtos nepilnvērtīgs, izsakoties latviski par noteiktām tēmām, jo es nevaru to darīt tekoši.

Ar latviešu valodas terminoloģijas kopšanu it kā nodarbojas Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA), un viņi ir izstrādājuši arī vairākus populārus terminus. Piemēram, no viņiem ir nācis vārds “dators”, un tas ir uzskatāmi pārāks par alternatīvu “kompjūters”. Tajā pašā laikā, daudz, daudz, daudz vairāk ir piemēru viņu darinātajiem terminiem, kas ir izgāzušies. Vai kāds vēl atcerās par “eiru”? Tā ir valodas pūristu masturbēšana visā savā spožumā, pašmērķīgs mēģinājums uzspiest sabiedrībai savu it kā pārāko gaumi. “Eiras” gadījums saņēma tik lielu publicitāti, jo izmaiņas bija atpakaļejošas un šķita īpaši nepamatotas, bet būtībā tas neatšķiras no tā, ar ko LZA šajā jomā nodarbojas ikdienā. “Brends” un “zīmols”, “fails” un “datne”, “tabs” un “cilne”, “saits” un “vietne” visi atšķiras no “dators” un “kompjūters” ar to, ka “izlabotie” anglicismi nav ne tuvu tik tizli kā “kompjūters”. To pierāda tas, ka tie ir zaudējuši popularitātes sacensībās, un, sarunā izmantojot vārdu “cilne”, tev visticamāk nāksies to papildināt ar “tabs”, lai sarunubiedrs tevi varētu saprast. To pierāda arī tas, ka parasts valodas lietotājs varētu paskaidrot, kas nav kārtībā ar “kompjūters”, jo tas ir uzskatāmi liels un neveikls vārds; tajā pašā laikā, vārda “fails” trūkumi un vārda “datne” priekšrocības ir skaidri saprotamas tikai “vadošajiem valodniekiem”.

Es visu šo situāciju aprakstītu tā, ka LZA savu autoritāti izmanto nevis tam, lai optimizētu latviešu valodu, bet to sakropļotu. Tā ir skaļa apsūdzība, bet es esmu gatavs uz to pastāvēt. Latviešu valoda tiek fragmentēta un bremzēta, noniecinot tās dzīvo daļu un dodot priekšroku mākslīgiem noteikumiem. Ja oficiālajos standartos tik bieži netiktu ignorēts publiskais lietojums, mēs būtu tuvāk paritātei ar to pašu angļu valodu, un latviešu valoda darbotos labāk. Tulkošanas process šobrīd ir sāpīgāks, nekā tam vajadzētu būt, daudzi “latviskie” termini ir neprecīzi un galēji nekompetenti izstrādāti (it īpaši datortermini), un valodas lietotāji vilcinās ieguldīt valodas attīstībā, jo nav pazīstami ar oficiālo, “pareizo” lingvistisko loģiku, pēc kuras savus terminus veido LZA.

Īpaši stulbi tas ir vispārējajā kontekstā, kad Latvijā jau tā svaru kauss starp labajām un sliktajām lietām ir sasvēries uz nepareizo pusi un turpina tā svērties. Piemēram, es nelasīju Dienu regulāri, bet mūsu ģimene to bija abonējusi tik sen, cik vien es atceros, un man šķita, ka tā ir viena no labajām lietām. Tagad manis pēc tāda Diena varētu nemaz nebūt, un ir par vienu labo lietu mazāk. Savukārt latviešu valoda starp atlikušajām labajām lietām droši vien ir pati svarīgākā, tāpēc es ļoti gribētu to saglabāt un pareizi kultivēt. Galu galā, mātes valoda ir mātes valoda, un es nekad neiegūšu tieši tādu pašu valodas izjūtu citā valodā. Šobrīd gan izskatās, ka LZA valodnieku dībļi ar to nepalīdzēs.

Es šaubos

Nejauša bilde no interneta

Nejauša bilde no interneta

Man ir ļoti daudz šaubu. Piemēram, es šaubos, vai šis blogs tiešām ir laba ideja. Es zinu, ka es nelasu gandrīz nevienu blogu, kam nebūtu vai nu ļoti šaura specializācija vai arī iespaidīgs autors. Tas nozīmē, ka man būtu jāraksta blogs, ko es nevarētu piespiest savus klonus lasīt (ja man tādi būtu), jo es negribu rakstīt par tikai vienu jomu, un es neesmu necik iespaidīgs.

Man gan ir kaut kaut kāds aicinājums blogot, jo es laiku pa laikam mēģinu to padarīt par regulāru pasākumu. Pēdējoreiz es sarakstīju kaut kādu bulšitu, ka šis “cerams” būs viens no labākajiem blogiem latviešu valodā, un tad vairs nerakstīju. Tas pats ieraksts bija arī pilns ar stila kļūdām, un es vienā paragrāfā paguvu gan nosolīties cenzēt bezjēdzīgu vārīšanos, gan vienlaicīgi bezjēdzīgi vārīties.

Ja kas, kad es uztaisīju savu pirmo žurnālu, es iedevu dažus ierakstus apskatīties mammai, un viņa man ieteica likt nestandarta leksiku pēdiņās. Cik es noprotu, doma ir tāda, ka tad citiem ir skaidrs, ka es pats varu atšķirt literāru valodu no neliterāras. Tagad man liekas, ka tas nav vajadzīgs. Ja kādam tas neliktos gana acīmredzami, es priekš šiem cilvēkiem nemaz negribētu rakstīt.

Katrā gadījumā, es vienkārši gribēju pateikt, ka vēl neesmu padevies.

Evolūcija ir ļoti vienkārša

Bioloģiskā evolūcija ir ļoti vienkārša, bet ir jāpiepūlas, lai šo vienkāršību saprastu. Pateicoties tam, šādi pārpratumi ir izplatīti:

Šodienas foršākais podcast: 1 zinātnieka atziņas BBC diskusijā par to, kādēļ evolūcija nav pilnīgi nejaušs process http://tinyurl.com/nch8zl@IvetaKazoka

Es negribu teikt, ka pats “tvīts” ir pārpratums. Tā vietā, iedomājieties, ja astronomiem būtu jāaizstāv viedoklis, ka nevar pārkuģot pāri zemes malai. Tas būtu tas pats. Zinātnē nekad nav bijusi diskusija, vai evolūcijas process būtu pilnībā nejaušs. Tā ir absurda ideja, kas pastāv un turpina izplatīties tikai tāpēc, ka masas nav gatavas piepūlēties. Evolūcija tiek novienkāršota līdz loterijai, jo loteriju ir viegli saprast.

Īsumā, visi ir mutanti. Mehānismā, caur kuru vecāku ģenētiskais materiāls apvienojas bērnu gēnos, ir nepilnības, un tas beidzas ar kļūdainiem bērniem. Lielākoties tas neko nemaina, tāpēc arī var šķist pārsteidzoši, ka tu tehniski esi mutants, bet dažreiz tas maina, un tu paliec manāmi citādāks. Šī daļa patiešām ir loterija, un lozes jeb mutācijas ir nejaušas. Āķis ir tajā, ka tas nav viss evolūcijas process, un vēl tajā piedalās vide, kas nav nejauša. Tā virza evolūciju, izlasot sev piemērotās lozes un atsijājot nepiemērotās. Citiem vārdiem, tāpat kā mutācijas ir nejaušības elements, vide ir virzības elements, kas darbojas pēc konkrētiem un, pēc visa spriežot, nemainīgiem noteikumiem.

Taču nejaušība un virzība neklapē kopā, jo tie ir pretstati. Virzīta nejaušība ir paradokss. Vismaz tā saka mūsu intuīcija. Vēl viens piemērs, kāpēc tai nevar uzticēties. Atbilde ir tajā, ka tas ir pakāpes jautājums, un mūsu intuīcija nav labi aprīkota ar tādiem tikt galā. Evolūcija nav pilnīgi bezmērķīga, jo tai ir viens liels mērķis — vide.  Tas nozīmē, ka par evolūciju tomēr ir iespējams izteikt prognozes, vienkārši šīs prognozes konkrētības skalā atrodas citā vietā. Ja tā būtu pilnīgi nejauša, tu nevarētu neko izslēgt vai piešķirt tam augstāku iespējamības līmeni, bet vides dēļ tu vari. Piemēram, tu vari droši pateikt, ka garšīgi dzīvnieciņi noteikti nedraudzēsies ar lauvām.

Noturēt evolūciju par pilnīgi aklu, lai gan tā vienkārši slikti redz, protams, nav vienīgā izplatītā ar to saistītā aplamība. Tādu ir daudz: piemēram, ka pērtiķi ir cilvēku senči. Patiesībā šimpandzes, ko tu redzi zoodārzā, ir mūsu brālēni, jo mums ir kopēji radinieki. Tās ir tuvāki radinieki par, teiksim, banāniem, ko tās ēd (lai gan banāni arī ir mūsu brālēni), bet mēs neesam no tām cēlušies.

Vēl bioloģiskā evolūcija tiek jaukta par dzīvības izcelšanos. Patiesībā tā ir atsevišķa bioloģijas disciplīna, kas par to domā. Evolucionārā bioloģija risina tikai jautājumus par lietām, kas notika pēc dzīvības izcelšanās. Tai nav svarīgi, vai dzīvība nokrita no gaisa, to tur nolika citplanētieši vai tā nejauši uzradās.

Tas ir viss, kas man par to šobrīd bija sakāms.