Bioloģiskā evolūcija ir ļoti vienkārša, bet ir jāpiepūlas, lai šo vienkāršību saprastu. Pateicoties tam, šādi pārpratumi ir izplatīti:

Šodienas foršākais podcast: 1 zinātnieka atziņas BBC diskusijā par to, kādēļ evolūcija nav pilnīgi nejaušs process http://tinyurl.com/nch8zl — @IvetaKazoka

Es negribu teikt, ka pats “tvīts” ir pārpratums. Tā vietā, iedomājieties, ja astronomiem būtu jāaizstāv viedoklis, ka nevar pārkuģot pāri zemes malai. Tas būtu tas pats. Zinātnē nekad nav bijusi diskusija, vai evolūcijas process būtu pilnībā nejaušs. Tā ir absurda ideja, kas pastāv un turpina izplatīties tikai tāpēc, ka masas nav gatavas piepūlēties. Evolūcija tiek novienkāršota līdz loterijai, jo loteriju ir viegli saprast.

Īsumā, visi ir mutanti. Mehānismā, caur kuru vecāku ģenētiskais materiāls apvienojas bērnu gēnos, ir nepilnības, un tas beidzas ar kļūdainiem bērniem. Lielākoties tas neko nemaina, tāpēc arī var šķist pārsteidzoši, ka tu tehniski esi mutants, bet dažreiz tas maina, un tu paliec manāmi citādāks. Šī daļa patiešām ir loterija, un lozes jeb mutācijas ir nejaušas. Āķis ir tajā, ka tas nav viss evolūcijas process, un vēl tajā piedalās vide, kas nav nejauša. Tā virza evolūciju, izlasot sev piemērotās lozes un atsijājot nepiemērotās. Citiem vārdiem, tāpat kā mutācijas ir nejaušības elements, vide ir virzības elements, kas darbojas pēc konkrētiem un, pēc visa spriežot, nemainīgiem noteikumiem.

Taču nejaušība un virzība neklapē kopā, jo tie ir pretstati. Virzīta nejaušība ir paradokss. Vismaz tā saka mūsu intuīcija. Vēl viens piemērs, kāpēc tai nevar uzticēties. Atbilde ir tajā, ka tas ir pakāpes jautājums, un mūsu intuīcija nav labi aprīkota ar tādiem tikt galā. Evolūcija nav pilnīgi bezmērķīga, jo tai ir viens liels mērķis — vide.  Tas nozīmē, ka par evolūciju tomēr ir iespējams izteikt prognozes, vienkārši šīs prognozes konkrētības skalā atrodas citā vietā. Ja tā būtu pilnīgi nejauša, tu nevarētu neko izslēgt vai piešķirt tam augstāku iespējamības līmeni, bet vides dēļ tu vari. Piemēram, tu vari droši pateikt, ka garšīgi dzīvnieciņi noteikti nedraudzēsies ar lauvām.

Noturēt evolūciju par pilnīgi aklu, lai gan tā vienkārši slikti redz, protams, nav vienīgā izplatītā ar to saistītā aplamība. Tādu ir daudz: piemēram, ka pērtiķi ir cilvēku senči. Patiesībā šimpandzes, ko tu redzi zoodārzā, ir mūsu brālēni, jo mums ir kopēji radinieki. Tās ir tuvāki radinieki par, teiksim, banāniem, ko tās ēd (lai gan banāni arī ir mūsu brālēni), bet mēs neesam no tām cēlušies.

Vēl bioloģiskā evolūcija tiek jaukta par dzīvības izcelšanos. Patiesībā tā ir atsevišķa bioloģijas disciplīna, kas par to domā. Evolucionārā bioloģija risina tikai jautājumus par lietām, kas notika pēc dzīvības izcelšanās. Tai nav svarīgi, vai dzīvība nokrita no gaisa, to tur nolika citplanētieši vai tā nejauši uzradās.

Tas ir viss, kas man par to šobrīd bija sakāms.