Skip to: Content | Sidebar | Footer

Saprāta deficīts

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks vakar raidījumā “100. pants” skaidroja savu viedokli par demokrātijas un atklātības attiecībām, un tas apliecina, ka viņš ir liekulīgs vai nesakarīgs autoritārisma piekritējs.

Atklātība nekad nav veicinājusi lēmumu pieņemšanu vai demokrātijas attīstību, tādēļ jādara viss iespējamais, lai šādi gadījumi [ASV diplomātiskās sarakstes noplūde — R.] neatkārtotos.

Neinformēti pilsoņi piestāv nevis demokrātiskai sabiedrībai, kurā būtu iespējams pārbaudīt valdības darbu, bet autoritāriem režīmiem, kuros valdība var izmantot slepenību, lai koncentrētu varu un kontrolētu sabiedrību. Tad, ja Pabriks to patiesībā saprot, viņa teiktais ir liekulība, jo viņš tikai izliekas, ka ir demokrātijas un individuālo brīvību pusē. Tā var būt arī neskaidra domāšana, jo, piemēram, iepriekš Pabriks runāja par diplomātisko saraksti nevis kā par diplomātu oficiālo pienākumu daļu, bet kā par kaut kādu vaļasprieku, ko aizsargātu tiesības uz privāto dzīvi. Spriežot pēc pietiek.com publicētās Saeimas deputātu aptaujas par iespēju dod patvērumu WikiLeaks vadītājam, viņš nebūtu vienīgais nesakarīgais cilvēks valdībā, jo deputātu viedokļi ir tikpat raibi un savādi kā parastiem ziņu portālu lietotājiem. Galu galā, pat Latvijas valsts prezidents izceļas ar nesakarīgu valodu.

Runājot par nesakarīgumu, valdību un noplūdēm, visas trīs lietas apvieno tā laika finanšu ministra Ata Slaktera intervija Bloomberg TV, kas nonāca atklātībā it kā nejauši un izraisīja plašu ņirgāšanos par Slaktera slikto angļu valodas prasmi un slikto spriestspēju, jo viņš speciāli izvēlējās piedalīties intervijā bez tulka. Demokrātija no tā ieguva, jo Slaktera politiskie reitingi pelnīti kritās, bet tas ir vēl viens iemesls, kāpēc cilvēkiem pie varas var nepatikt atklātība. Līdzīgs piemērs, tikai bez slepenības, ir ekonomikas ministra Arta Kampara uzruna zviedru investoriem ļoti lauzītā angļu valodā.

Mani nomāc tas, ka es varu tik viegli atcerēties dažādus piemērus saprāta trūkuma izpausmēm valdībā, un mani nomāc tas, ka es pat nevaru droši analizēt savas valsts ministra teikto par nozīmīgu tēmu, balstoties uz pieņēmuma, ka viņš saprot savus vārdus. Pat tad, ja problēmas ar saprātu valdībā atspoguļo tādas pašas problēmas sabiedrībā, neviena sabiedrība to nevar būt pelnījusi, jo valdībai ir jāaizsargā tiesības, un tiesībām būtu jābūt universālām, nevis atkarīgām no spējām. Man ir fantāzija, ka apziņa par saprātu kā cilvēktiesību balstu varētu pietiekami augt, lai būtu iespējams redzēt konkrētus mēģinājumus kultivēt sabiedrībā racionālismu, un tas varētu kļūt par prioritāti. Cilvēkiem būtu mazāk iemesla balstīties uz sajūtām, jo viņi justos ērtāk domājot, un ar laiku tādiem politiķiem kā Pabriks būtu mazāk iespējas iekļūt valdībā, ja vien viņi nekļūtu sakarīgāki.

Autoritārisma simboli

Aicinājums pievērst vairāk uzmanības saprātam ir arī mans ieguldījums starptautiskajā cilvēktiesību dienā, kas būs šo piektdien. Amnesty draugu grupa Latvijā aicina rakstīt vēstules, aizstāvot politiskos disidentus, bet es domāju, ka tā ir simptomu ārstēšana, kuru cēlonis ir pārāk viegli kontrolējamas sabiedrības, jo to locekļi nevar pietiekami paļauties uz savu domāšanu. Piemēram, ir daudzi ķīnieši, kas precīzi ar tādu argumentu aizstāv savas valsts režīma totalitārās izpausmes. Pat Latvijā, piemēram, advokāts Andris Grūtups publiski ir aicinājis ieviest autoritārismu, lai risinātu grūtības sabiedrības līderiem veidot vienotu politiku. Izplatīt racionālismu būtu cits risinājums, kas neprasītu ziedot demokrātiju, bet ir mazāka iespēja, piemēram, ka Grūtups to varētu aizstāvēt, jo tas būtu mazāk politkorekti. Autoritārisms kā risinājums būtībā atzīst, ka sabiedrība nav tik sakarīga, lai tā varētu demokrātiski ievēlēt pietiekami sakarīgus līderus, lai tie spētu sadarboties, bet autoritārisms nevēršas pret šo nesakarīgumu tieši, bet piedāvā ar to sadzīvot, tāpēc neaizskar nesakarīgos cilvēkus, un tāpēc tas ir politkorektāks.

Galvenā problēma risināt saprāta deficītu tādā ziņā ir paši nesaprātīgie cilvēki, jo tas ir sava veida apburtais loks. Spēt precīzi novērtēt savas prāta spējas pats par sevi ir uzdevums, kas prasa noteiktas prāta spējas, tāpēc bez šīm spējām ir viegli ieslīgt pašapmānā un pašapmierinātībā. To sauc arī par Danninga-Krūgera efektu, un kopumā tas ir iemesls tam, kāpēc aicināt speciāli kultivēt saprātu nav politkorekti jeb, citiem vārdiem, saukt cilvēkus par muļķiem ir aizskaroši.

Es esmu runājis ar citiem, kas manu viedokli uzskata par pārspīlēti cinisku, bet konkrētie Pabrika izteikumi un pārējie piemēri liecina par pretējo. Vēl man ir pārmesta iedomība, bet es cenšos balstīt savus argumentus loģikā un konkrētos pierādījumos, tāpēc personīgie uzbrukumi drīzāk liecina par bailēm no citu nepatikas pret nepolitkorektiem viedokļiem vai par pašapmierinātību.

Sabiedrība noteiktā līmenī jau atzīst, ka cilvēki paši no sevis nav saprātīgi, tāpēc pastāv skolas un tajās māca par tēmām, par kurām bieži vien nav iemesla domāt, ka tās būs tieši noderīgas pārējā dzīvē. Piemēram, daudzi pēc skolas beigšanas nekad vairs nesaskarsies ar Vjeta teorēmu. Tajā pašā laikā izglītība ir iekārtota tā, lai pašapmierinātiem cilvēkiem būtu iespējams domāt, ka visi priekšmeti ir vairāk saistīti ar vēlākās profesijas izvēli kā pašpilveidošanos. Tie ir tie paši cilvēki, kas var sūdzēties, ka ir jāmācas Vjeta teorēma, jo viņi jau zinot, ka izvēlētajā profesijā tā nebūs vajadzīga. Es pats visbiežāk ar tādu mentalitāti esmu saskāries, runājot par savām agrākajām filozofijas studijām, jo tās nedod konkrētas profesionālās iespējas ārpus universitātes.

Reihstāga dedzināšana ir piemērs īstai sazvērestībai

Atgriežoties pie WikiLeaks tēmas, TIME žurnāls ir sastādījis sarakstu ar 10 slavenākajām informācijas noplūdēm vēsturē, un WikiLeaks parādās tajā kā sarpnieki noplūdēm veselas trīs reizes, visas vienā gadā. Tā ir loģiska tendence interneta ērā, un es sagaidu, ka tā turpināsies. Visi piemēri TIME sarakstā, izņemot pēdējo, kas ir saistīts ar popkultūru, ir arī piemēri tam, cik postoši var būt meli. Mūsdienās ir plaši atzīts, ka ASV varēja sākt karus Afganistānā un Irākā tāpēc, ka tai bija iespēja radīt maldinošu priekšstatu par tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, un noplūdes ir palīdzējušas radīt šo apziņu. Tie ir neuzvarami kari ar milzu upuriem un izmaksām visai pasaulei, bet, piemēram, Pabriks vienlaicīgi noniecina principu, kas būtu novērsis visu šo situāciju kopumā, un aicina iesaistīties tajos vairāk, jo tā nedarīt būtu bezatbildīgi.

Cits ievērojams piemērs meliem no vēstures ir, piemēram, Reihstāga dedzināšana, kas palīdzēja nākt pie varas nacistu valdībai, un pasaule vēl joprojām nav atkopusies no sekām. Tādu piemēru ir daudz, un WikiLeaks darbība ir atbalstāma kaut vai tāpēc, ka tās radītā diskusija ir kā siets, kas aiztur cilvēkus, kas skaidri neapzinās atklātības vērtību saistībā ar dokumentētām sazvērestībām. Tas ir sekundārais WikiLeaks efekts uz atklātību, un es to apsveicu, jo demokrātija būs ieguvusi no skaidrāk zināmām politiķu un citu vērtībām un izrietošās kritikas to trūkuma gadījumā.

3 Comments »

№ 1 Miks 2010.12.08 @ 15:23

Paldies, par rakstu.

P.S.

Vēlējos ieteikt http://flattr.com, iespējams tā būtu laba doma, jo būtu vismaz daži, kas šo servisu lieto un ir gatavi dot + par labiem rakstiem.

№ 2 cyxob 2010.12.08 @ 15:34

prātīgs raksts. sliecos piekrist tavam viedoklim.

№ 3 Armands Leimanis 2010.12.09 @ 0:07

Labs raksts, pievienojos tam par flattr

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Leave a Comment

XHTML: You can use these tags: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>