Aizver muti

Interesanti, cik ilgam laikam būtu jāpaiet, lai latviešu valodā varētu ērti izmantot tādus jēdzienus kā buzzword? Ja es tagad gribētu to darīt, man nebūtu vārdnīcas, kur to uzmeklēt, un es varētu vienīgi aptaujāt citus vai sēdēt un lauzīt par to galvu, turklāt nekur nav teikts, ka es vispār atrastu piemērotu tulkojumu. Rezultātā es jūtos nepilnvērtīgs, izsakoties latviski par noteiktām tēmām, jo es nevaru to darīt tekoši.

Ar latviešu valodas terminoloģijas kopšanu it kā nodarbojas Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA), un viņi ir izstrādājuši arī vairākus populārus terminus. Piemēram, no viņiem ir nācis vārds “dators”, un tas ir uzskatāmi pārāks par alternatīvu “kompjūters”. Tajā pašā laikā, daudz, daudz, daudz vairāk ir piemēru viņu darinātajiem terminiem, kas ir izgāzušies. Vai kāds vēl atcerās par “eiru”? Tā ir valodas pūristu masturbēšana visā savā spožumā, pašmērķīgs mēģinājums uzspiest sabiedrībai savu it kā pārāko gaumi. “Eiras” gadījums saņēma tik lielu publicitāti, jo izmaiņas bija atpakaļejošas un šķita īpaši nepamatotas, bet būtībā tas neatšķiras no tā, ar ko LZA šajā jomā nodarbojas ikdienā. “Brends” un “zīmols”, “fails” un “datne”, “tabs” un “cilne”, “saits” un “vietne” visi atšķiras no “dators” un “kompjūters” ar to, ka “izlabotie” anglicismi nav ne tuvu tik tizli kā “kompjūters”. To pierāda tas, ka tie ir zaudējuši popularitātes sacensībās, un, sarunā izmantojot vārdu “cilne”, tev visticamāk nāksies to papildināt ar “tabs”, lai sarunubiedrs tevi varētu saprast. To pierāda arī tas, ka parasts valodas lietotājs varētu paskaidrot, kas nav kārtībā ar “kompjūters”, jo tas ir uzskatāmi liels un neveikls vārds; tajā pašā laikā, vārda “fails” trūkumi un vārda “datne” priekšrocības ir skaidri saprotamas tikai “vadošajiem valodniekiem”.

Es visu šo situāciju aprakstītu tā, ka LZA savu autoritāti izmanto nevis tam, lai optimizētu latviešu valodu, bet to sakropļotu. Tā ir skaļa apsūdzība, bet es esmu gatavs uz to pastāvēt. Latviešu valoda tiek fragmentēta un bremzēta, noniecinot tās dzīvo daļu un dodot priekšroku mākslīgiem noteikumiem. Ja oficiālajos standartos tik bieži netiktu ignorēts publiskais lietojums, mēs būtu tuvāk paritātei ar to pašu angļu valodu, un latviešu valoda darbotos labāk. Tulkošanas process šobrīd ir sāpīgāks, nekā tam vajadzētu būt, daudzi “latviskie” termini ir neprecīzi un galēji nekompetenti izstrādāti (it īpaši datortermini), un valodas lietotāji vilcinās ieguldīt valodas attīstībā, jo nav pazīstami ar oficiālo, “pareizo” lingvistisko loģiku, pēc kuras savus terminus veido LZA.

Īpaši stulbi tas ir vispārējajā kontekstā, kad Latvijā jau tā svaru kauss starp labajām un sliktajām lietām ir sasvēries uz nepareizo pusi un turpina tā svērties. Piemēram, es nelasīju Dienu regulāri, bet mūsu ģimene to bija abonējusi tik sen, cik vien es atceros, un man šķita, ka tā ir viena no labajām lietām. Tagad manis pēc tāda Diena varētu nemaz nebūt, un ir par vienu labo lietu mazāk. Savukārt latviešu valoda starp atlikušajām labajām lietām droši vien ir pati svarīgākā, tāpēc es ļoti gribētu to saglabāt un pareizi kultivēt. Galu galā, mātes valoda ir mātes valoda, un es nekad neiegūšu tieši tādu pašu valodas izjūtu citā valodā. Šobrīd gan izskatās, ka LZA valodnieku dībļi ar to nepalīdzēs.

Nejauša bilde no interneta

Man ir ļoti daudz šaubu. Piemēram, es šaubos, vai šis blogs tiešām ir laba ideja. Es zinu, ka es nelasu gandrīz nevienu blogu, kam nebūtu vai nu ļoti šaura specializācija vai arī iespaidīgs autors. Tas nozīmē, ka man būtu jāraksta blogs, ko es nevarētu piespiest savus klonus lasīt (ja man tādi būtu), jo es negribu rakstīt par tikai vienu jomu, un es neesmu necik iespaidīgs.

Man gan ir kaut kaut kāds aicinājums blogot, jo es laiku pa laikam mēģinu to padarīt par regulāru pasākumu. Pēdējoreiz es sarakstīju kaut kādu bulšitu, ka šis “cerams” būs viens no labākajiem blogiem latviešu valodā, un tad vairs nerakstīju. Tas pats ieraksts bija arī pilns ar stila kļūdām, un es vienā paragrāfā paguvu gan nosolīties cenzēt bezjēdzīgu vārīšanos, gan vienlaicīgi bezjēdzīgi vārīties.

Ja kas, kad es uztaisīju savu pirmo žurnālu, es iedevu dažus ierakstus apskatīties mammai, un viņa man ieteica likt nestandarta leksiku pēdiņās. Cik es noprotu, doma ir tāda, ka tad citiem ir skaidrs, ka es pats varu atšķirt literāru valodu no neliterāras. Tagad man liekas, ka tas nav vajadzīgs. Ja kādam tas neliktos gana acīmredzami, es priekš šiem cilvēkiem nemaz negribētu rakstīt.

Katrā gadījumā, es vienkārši gribēju pateikt, ka vēl neesmu padevies.

Šodienas foršākais podcast: 1 zinātnieka atziņas BBC diskusijā par to, kādēļ evolūcija nav pilnīgi nejaušs process http://tinyurl.com/nch8zl — @IvetaKazoka

Es negribu teikt, ka pats “tvīts” ir pārpratums. Tā vietā, iedomājieties, ja astronomiem būtu jāaizstāv viedoklis, ka nevar pārkuģot pāri zemes malai. Tas būtu tas pats. Zinātnē nekad nav bijusi diskusija, vai evolūcijas process būtu pilnībā nejaušs. Tā ir absurda ideja, kas pastāv un turpina izplatīties tikai tāpēc, ka masas nav gatavas piepūlēties. Evolūcija tiek novienkāršota līdz loterijai, jo loteriju ir viegli saprast.

Īsumā, visi ir mutanti. Mehānismā, caur kuru vecāku ģenētiskais materiāls apvienojas bērnu gēnos, ir nepilnības, un tas beidzas ar kļūdainiem bērniem. Lielākoties tas neko nemaina, tāpēc arī var šķist pārsteidzoši, ka tu tehniski esi mutants, bet dažreiz tas maina, un tu paliec manāmi citādāks. Šī daļa patiešām ir loterija, un lozes jeb mutācijas ir nejaušas. Āķis ir tajā, ka tas nav viss evolūcijas process, un vēl tajā piedalās vide, kas nav nejauša. Tā virza evolūciju, izlasot sev piemērotās lozes un atsijājot nepiemērotās. Citiem vārdiem, tāpat kā mutācijas ir nejaušības elements, vide ir virzības elements, kas darbojas pēc konkrētiem un, pēc visa spriežot, nemainīgiem noteikumiem.

Taču nejaušība un virzība neklapē kopā, jo tie ir pretstati. Virzīta nejaušība ir paradokss. Vismaz tā saka mūsu intuīcija. Vēl viens piemērs, kāpēc tai nevar uzticēties. Atbilde ir tajā, ka tas ir pakāpes jautājums, un mūsu intuīcija nav labi aprīkota ar tādiem tikt galā. Evolūcija nav pilnīgi bezmērķīga, jo tai ir viens liels mērķis — vide.  Tas nozīmē, ka par evolūciju tomēr ir iespējams izteikt prognozes, vienkārši šīs prognozes konkrētības skalā atrodas citā vietā. Ja tā būtu pilnīgi nejauša, tu nevarētu neko izslēgt vai piešķirt tam augstāku iespējamības līmeni, bet vides dēļ tu vari. Piemēram, tu vari droši pateikt, ka garšīgi dzīvnieciņi noteikti nedraudzēsies ar lauvām.

Noturēt evolūciju par pilnīgi aklu, lai gan tā vienkārši slikti redz, protams, nav vienīgā izplatītā ar to saistītā aplamība. Tādu ir daudz: piemēram, ka pērtiķi ir cilvēku senči. Patiesībā šimpandzes, ko tu redzi zoodārzā, ir mūsu brālēni, jo mums ir kopēji radinieki. Tās ir tuvāki radinieki par, teiksim, banāniem, ko tās ēd (lai gan banāni arī ir mūsu brālēni), bet mēs neesam no tām cēlušies.

Vēl bioloģiskā evolūcija tiek jaukta par dzīvības izcelšanos. Patiesībā tā ir atsevišķa bioloģijas disciplīna, kas par to domā. Evolucionārā bioloģija risina tikai jautājumus par lietām, kas notika pēc dzīvības izcelšanās. Tai nav svarīgi, vai dzīvība nokrita no gaisa, to tur nolika citplanētieši vai tā nejauši uzradās.

Tas ir viss, kas man par to šobrīd bija sakāms.

No sākuma ideja bija rakstīt mazāk, taču veikt nopietnāku izpēti. Piemēram, daudziem no ierakstiem bija pat bibliogrāfija. Es gribēju, lai untu.ms nedaudz līdzinātos tādiem blogiem kā NeuroLogica vai Coding Horror, kas vienmēr piedāvā padziļinātu ieskatu. Vēlāk mani apstākļi izmainījās, un es nejutos tā, lai varētu ieguldīt daudz laika “blakus lietās”, kā arī, atklāti sakot, biju vīlies par savu rakstīšanas talanta trūkumu. Man šķita, ka es rakstīju pārāk samocīti un lēni.

Tagad man nav parādījies daudz brīva laika, un nav parādījusies arī vēlme rakstīt paviršāk vai slēpts talants, bet es mēģināšu atrast kaut kādu kompromisu un darīt to vismaz pa brīvdienām. Citiem vārdiem, es būšu svētdienas blogeris.

Temati joprojām paliks eklektiski. Es rakstīšu par visu, kas mani interesē, un tas nozīmē, ka par būšanu izstrādātājam, filosofiju, filmām, grāmatām utt. Ja man nesanāks rakstīt bez aizķeršanās, es to uztveršu kā zīmi, ka tobrīd neesmu formā vai nesaprotu tēmu pietiekami labi un vienkārši klusēšu. Man gan par laimi šobrīd pietiek tēmu, kuras es pārzinu tik labi, lai ar mazu ieguldījumu uzrakstītu kaut ko pieņemamu.

Cerība ir, ka šis varētu būt viens no normālajiem blogiem latviešu valodā un man izdosies atrast lasītājus. Latviski ir maz labu blogu, un es pats lasu uz vienas rokas skaitāmus, lai gan kopumā blogus lasu diezgan daudz. Laikam vienkārši vajag turpināt rakstīt un skatīties, vai lasītāji nāk, vai nē.

Labojums (2009.10.10): Šis ir slikts ieraksts. Es to konstatēju kaut kad pēc ievietošanas, un tad bija par vēlu, lai izliktos, ka tas nekad nav noticis.

Pārāk laba bilde, lai neieliktu

Man būtu vajadzējis par to uzrakstīt vasaras sākumā, jo tagad jau pamazām paliek rudenīgāks, bet es gribu pastāstīt par skrituļslidošanu. Tas bija mans hobijs, kad es vēl gāju pamatskolā, un tad man bija liels pārtraukums līdz šai vasarai. Tas nozīmē, ka es neesmu meistars, bet man tāpat ir noderīgas lietas, ko teikt.

Tāpat kā ar podkāstiem, es sadalīšu šo ierakstu divās daļās, lai tas nesanāktu pārāk garš. Šajā ierakstā es vairāk pieskaršos vispārīgajam, bet nākamajā konkrētajam.

Slidošanas veidi

Iesākumā, ir jāsaprot, ka slidošanai ir dažādi veidi. Ir fitness vai recreational, agresīvā, ātruma utt. Ir pat viens veids, kurā tu brauc pa mežu.

Katram veidam nedaudz atšķiras slidas. “Parastajā” jeb fitness slidošanā tev ir slidas, kas apkļauj potīti un vidēji lieli ritentiņi. Agresīvajā tev ir slidas ar maziem un cietākiem ritentiņiem, lai būtu vieglāk manevrēt. Ātruma slidošanā ir slidas, kas neapkļauj potīti un tām ir vairāk un salīdzinoši lielāki ritentiņi.

Parastā slidošana ir, kad tu vienkārši braukājies savā nodabā. Agresīvā ir tad, kad tu braukājies pa rampām un mēģini taisīt trikus. Ātruma slidošana man nav jāskaidro, un vēl viens slidošanas veids ir free, kurā tu taisi trikus līdzīgi kā agresīvajā, tikai ar parastajām slidām un uz ielām. Piemēram, brauc pāri krustojumam pie sarkanās gaismas.

Vietas priekš slidošanas

Man ir teikts, ka Rīgā ir daži parki priekš agresīvās slidošanas, bet es pats dodu priekšroku izmantot to kā pārvietošanās veidu. Es braucu no savām mājām Mežciemā cauri Biķernieku mežam uz Alfu, kur blakus ir manas otrās mājas, tad uz Mežparku/Čiekurkalnu, kur sākas velobraucēju celiņš līdz Centram. Katrā gadījumā, vajag zināt, kur ir labs ceļš. Pat ja tu esi normāls braucējs, krustojumi, bruģis un nelīdzens asfalts nevar sagādāt prieku.

Ne visi gludie ceļa segumi ir vienādi. Piemēram, dažreiz asfalts ir tik gluds, ka ritentiņi ar to pārāk labi saķeras. Visi nelīdzenie segumi arī nav vienādi, bet tie visi ir nepiemēroti parastajām slidām. Piemēram, daudzās vietās Centrā un citur uz ietvēm ir bruģakmens uz kura klab zobi un, iebraucot rievā starp akmeņiem, mazliet jūk balanss uz sāniem.

Ja tu esi pilnīgs iesācējs, tev vajag brīvus laukumus. Parasti tas nozīmē tukšas autostāvvietas. Vajag uzmanīties no slīpām vietām, jo paātrinājums ir bīstams, ja tu neproti kontrolēt ātrumu, un braukt pret nogāzi arī nav patīkami.

Nakts laikā var slidot arī pa braucamo daļu un krietni paplašinās iespējas. Piemēram, tas ir vienīgais laiks, kad var pārvietoties pa Brīvības ielu, jo tur ir sliktas ietves, vai ripot no Vairogu ielas tilta, kas arī parasti nebūtu iespējams.

Salīdzinājumā ar skriešanu vai velobraukšanu

Slidošanai ir dažādas priekšrocības pār velobraukšanu un skriešanu. Slidošana ir saudzīgāka pret kājām (it īpaši ceļiem) kā skriešana, un slidotājiem ir vairāk ko mācīties kā velobraucējiem (neskaitot, teiksim, freestyle braucējus). Labs slidotājs to darīs daudz citādāk kā iesācējs, bet iesācējs velobraucējs mīs pedāļus gandrīz tāpat kā veterāns.

Slidas ir ļoti labs veids kā izkustēties, jo ir kaut kur pa vidu starp velobraukšanu un skriešanu. Velobraukšana ir vieglāks pārvietošanās veids, bet skriešana ir daudz grūtāks. Slidošanai joprojām vajag izturību, bet nevajag tik daudz, lai būtu jāpiespiežas slidot, un var sasniegt lielākas slodzes no īsākām distancēm kā ar riteni.

Slidošanai ir arī trūkumi, jo tu esi daudz jūtīgāks pret ceļa segumu un laika apstākļiem. Ir iespējams braukt pa salijušu ceļu, bet tas ir jādara uzmanīgāk (slīd) un pēc tam jāžāvē slidas, lai nesarūsētu gultņi. Tev vajag arī vairāk vietas uz sāniem, tāpēc parasti nevar braukt pa brauktuvi gar mašīnu satiksmi.

Visbeidzot, salīdzinot ar velosipēdu, slidām gan vajag bieži mainīt ritentiņus, bet labas slidas ir lētākas par labu riteni.

Drošība

Aizsargi ir svarīgi dažos gadījumos, bet ne visos. Lielākoties, tev vajag aizsargus, ja:

1. Tu esi iesācējs;
2. Tu brauc ļoti ātri;
3. Tu brauc ātri, kad ārā ir tumšs;
4. Tu mēģini jaunus paņēmienus;
5. Tu brauc sarežgītas distances.

Es pagaidām iztieku bez, lai gan atbilstu 3. un daļēji 5. punktam. Es aizsargus izmantošu tad, kad mācīšos jaunus paņēmienus, bet tas nebūs tik drīz.

Aizsargi ir priekš ceļiem, elkoņiem, rokām, galvas un dibena. Dibena aizsargus redz visretāk, un tie ir tādi kā šorti. Tie gan ir noderīgi, jo krist un slīdēt uz augšstilba atstāj ļoti nepatīkamas jēlas vietas (arī caur drēbēm), kā arī krišana uz dibena ir slikta astes kaula dēļ. Vissvarīgākie aizsargi jebkurā gadījumā ir priekš ceļgaliem. Vienīgajā reizē, kad es šovasar pa īstam nokritu (slidošanas ātri un pa tumšu vietu dēļ), visvairāk cieta ceļgals.

Tas pagaidām arī ir viss. Nākošajos ierakstos es uzrakstīšu par pašu slidošanu, vairāk par slidām un arī apģērbu priekš slidošanas.

Agrāk es lielākoties tādās reizēs klausījos mūziku, bet ar laiku es atradu materiālus, kas man interesēja vairāk. Tagad es mūziku klausos salīdzinoši reti, ja nav nekā cita vai arī vajag koncentrēties. Ja pa īstam vajag koncentrēties, tad es neklausos arī to.

Atrast, ko klausīties, aizņem laiku, tāpēc es varētu atvieglot to citiem, pastāstot par savu klausīšanās sarakstu un paņēmieniem.

Programmas

Lai regulāri sekotu līdzi vairākiem podkāstiem, pietiek ar to pašu Google Reader vai jebkuru citu RSS lasītāju. Var arī izmantot advancētākas lietas, kā iTunes, bet es to neiesaku, jo tās maisās pa kājām. Es vienkārši saglabāju MP3 failus uz diska, piespraužu atskaņotāju, atveru to caur Windows Media Player (WMP) sinhronizācijas sadaļu (tāda ir tikai jaunajās versijās), ievelku tur iekšā failus un spiežu sinhronizēšanās pogu, un tie būs gatavi priekš klausīšanās. Agrāk es to darīju ar rokām (“pa taisno”), bet caur WMP sanāk ērtāk.

Runājot par iTunes, to ir vērts uzlikt tāpēc, ka tajā ir ļoti liels podkāstu katalogs. Ja grib, var arī abonēt tos caur turieni un iTunes automātiski visu saglabās pie sevis, bet Google Reader darbojas bez uzstādīšanas un visur, kur ir internets, tāpēc es dodu tam priekšroku. Piemēram, man darbā nekas nav speciāli jāliek, lai es varētu uzkopēt kaut ko uz atskaņotāja.

iTunes visvairāk noder tad, ja vajag novilkt simtiem sēriju uzreiz. Otra programma, kas ar to labi tika galā un kuru es mēģināju, bija kaut kāds FeedDemon papildinājums. Vairums citu (tādas kā Juice) bija salauztas vai nejēdzīgas, tāpēc es neiesaku tērēt laiku eksperimentiem.

Avoti

Visi podkāsti, ko es zinu, ir bezmaksas, bet citi materiāli mēdz būt maksas. Konkrēti, grāmatas un lekcijas parasti ir komerciālas un attiecīgi par brīvu iegūstamas tikai nelegāli. Darīt to vai nedarīt ir katra paša ziņā, un es ieteiktu maksāt un dzīvot ar tīru sirdsapziņu, ja tas ir iespējams, bet man ir arī padomi priekš reizēm, kad tas nav.

The Teaching Company jeb TTC piedāvā lielu skaitu ļoti labu lekciju kursu audio un video formātā. Ierakstiet viņu pilno vai saīsināto nosaukumu torreņu meklētājos (piemēram, isoHunt) un jūs redzēsiet, kāda ir izvēle. Tur ir fizika iesācējiem, vēsture, filosofija utt. Piemēram, es Luniversitātē tik labas kvalitātes lekcijas esmu dzirdējis tikai no vieslektoriem, un tas nav pārspīlējums.

gigapedia ir kolosāli liela e-grāmatu e-bibliotēka, kas būtībā indeksē failus uz servisiem kā RapidShare. Lai to izmantotu, vajag piereģistrēties. Starp e-grāmatām tur ir arī audio grāmatas, tikai tās ir salīdzinoši neērti lejupielādēt, jo ir jāvelk pa daļām.

Katrā ziņā, esiet brīdināti, ka torreņi un tādas lietas parasti nav legālas un netrūkst arī bezmaksas materiālu, ko klausīties. Teiksim, MIT OpenCourseWare. Es gan pie viņiem līdz šim neesmu atradis neko priekš sevis, bet zinu, ka tāds saits pastāv.

Nākamajā ierakstā es uzrakstīšu par labākajiem podkāstiem, ko klausos, un vēl šo to, kas pagaidām ir izkritis no prāta.