Es īpaši nesekoju vietējām ziņām, tikai reizēm meklēju noteiktus atslēgasvārdus Tviterī, kas atrod saites uz latviešu ziņu portāliem, tāpēc es nezinu, cik plaši pie mums ir atspoguļota ASV situācija ar Transportation Security Administration jeb TSA, bet tas ir kaut kas traks, ko es gribu pieminēt. Būtība ir tāda, ka kopš 11. septembra terora aktiem amerikāņi it kā ir pievērsušies drošībai lidostās un citur nopietnāk, bet tur ir āķis. Tāda veida drošība, kas ir visvairāk ietekmējusi ceļotāju brīvību, nebūtu novērsusi ne 11. septembri, ne citus teroristu mēģinājumus, piemēram, uzspridzināt lidmašīnas ar savām apakšbiksēm. Tagad, ja tu esi amerikānis un vēlies lidot ar lidmašīnu, tev vai nu ir jāļauj TSA darbiniekiem sevi aplūkot bez drēbēm, vai jāļauj viņiem aptaustīt ar rokām savas intīmākās daļas. Tas nav joks, viņiem ir jāpieskarās tev starp kājām un pie krūtīm. Aplūkošana bez drēbēm savukārt notiek ar īpašām ierīcēm, un attēli ar cilvēku ķermeņiem ar tām sanāk diezgan izpūduši, bet vienalga ir zināms, ka var, piemēram, pateikt, ka tev ir īss loceklis, jo tas ir noticis TSA darbinieku starpā. Tās ierīces jeb skeneri arī rada minimālu jonizējošu radiāciju, kas pati par sevi nav īpaši bīstama, bet biežiem ceļotājiem tā var akumulēties, un gadā ASV lido vismaz 600 miljoni cilvēku, tāpēc iedarbojas t.s. lielo skaitļu likums, un pat minimāli riski nozīmē, ka vismaz kāds šo skeneru dēļ droši vien saslims ar vēzi.

TSA darbiniekiem ir jāļauj aptaustīt arī bērni, un tā kā tie ir tikai cilvēki, un viss notiek plašā mērogā, visu laiku ziņās var lasīt par gadījumiem, kad kaut kas ir nogājis greizi. Piemēram, invalīds aptaustīšanas laikā ir apliets ar savu urīnu, vai vecākiem ir atņemti uz laiku bērni, vai izvarošanas upuri ir aptaustīti bez kārtīga brīdinājuma. Pat ja tas izklausās slikti, un sabiedriskā doma ASV lielā mērā viļņojas, un šīm procedūrām ir daudz pretinieku, tur ir arī daudz komentētāju, kas aicina citus būt “normāliem džekiem” un “nemīzt”, jo tas viss esot vajadzīgs drošībai. Tajā pašā laikā, piemēram, pret nolaupīšanu jau ir ieviesti tādi iedarbīgi līdzekļi kā nodrošinātas pilotu kabīnes, turklāt vairums pasažieru tagad ir informēti, ka saprātīgāk ir nevis nepretoties nolaupītājiem, bet izmantot pret viņiem skaitlisko pārsvaru.

Pati ideja, ka nav pareizi “tēlot varoni”, bet ir jāgaida kaut kāds Brūss Viliss, man šķiet diezgan perversa. Es, protams, nedomāju, ka pilnīgi visās krīzes situācijās ir pareizi pašam kaut ko darīt, bet caurmērā tāda nostāja atgādina situāciju Indijā, kad tā vēl bija britu kolonija, un pāris desmiti tūkstošu britu apspieda miljoniem indiešu. Tā ir tāda kā sabiedrības trenēšana, ka būtiski jautājumi ir tikai speciālistu rokās, un indivīda līdzdalība, teiksim, politikā sākas un beidzas ar balsošanu par vienu no divām ASV partijām.

Vēl viens āķis par TSA procedūrām ir tāds, ka ir pierādīta saistība starp stingrāku drošību un rūkošu lidotāju skaitu, un tas nozīmē, ka daļa pasažieru labāk izvēlas pārvietoties ar automašīnu kā saskarties ar TSA, bet uz katru nobraukto jūdzi notiek vairāk negadījumu kā uz katru nolidoto jūdzi, un tas nozīmē, ka par iedomu drošību lidostās ir jāmaksā ne tikai ar individuālo brīvību un cieņu, bet tam ir reāli upuri. Tā kā ASV ir liela valsts, katru mēnesi autosatiksmē iet bojā vairāk cilvēku kā nomira, piemēram, Dvīņu torņos.

Brūss Šneiers, kas ir pazīstams drošības un kriptogrāfijas eksperts, par šo visu ir izdomājis jēdzienu “drošības teātris”. Bailes ir tāda lieta, kas visiem kaut kādā mērā liek novērsties no saprāta, jo saprāts ir kaut kas akadēmiskāks, abstraktāks un tāpēc it kā mazāk uzticams par konkrētiem instinktiem. Tajā pašā laikā daba mūs nav aprīkojusi ar kaut kādu iedzimtu veidu, kā risināt civilizācijas kontekstā pastāvošas problēmas, un tā vietā mūsu instinkti ir vairāk pielāgoti dzīvot stepēs un izvairīties no lauvām, tāpēc īstais risinājums ir kultivēt savu spēju domāt saprātīgi un skaidri, lai apzinātajai domāšanai varētu uzticēties vairāk, nevis atmest to pavisam. Vaina šajā pieejā ir tāda, ka tā prasa uzņēmību, kas ir apgriezti proporcionāla tavām izejas pozīcijām. Piemēram, ja tev bērnībā nav bijuši stimulējoši apstākļi, vai tu neesi izvilcis tik labu lozi ģenētiskajā loterijā, tev būs arvien grūtāk un mokošāk nodarboties ar domāšanu, un es domāju, ka tam vajadzētu būt plašāk atzītam, jo situācija ar TSA, drošības teātri un daudzām citām sliktajām lietām ir tieši saistīta ar nedomājošām bailēm, un tā ietekmē visus visā pasaulē.

WikiLeaks darbs ir licis skaidrāk atklāt sevi visu veidu autoritāristiem, kas vēlētos vadīt valstis kā uzņēmumus. Piemēram, Klāvs Sedlenieks mēģina pierādīt, ka atklātība nedarbojas.

Einārs Repše jau šo hipotēzi vienreiz izmēģināja, kad padarīja Ministru Kabineta sēdes par atklātu pasākumu. Ideja bija skaista: MK ir vieta, kurā notiek visādu nozīmīgu lēmumu pieņemšana, tāpēc tautai jāzina, kas tur notiek. Šī lēmuma rezultātā MK kļuva par formālas, ritualizētas izrādes vietu, kurā svarīgi lēmumi netiek nedz diskutēti nedz pieņemti. Būtiskās sarunas pārvietojās uz partiju, koalīcijas padomju, oligarhu, zoodārzu un citiem kabinetiem.

Tātad centieni agrāk slepeno padarīt par atklātu nestrādā, bet  arī pati ideja par to, ka slepenība=ļaunais un atklātība=labais ir aplama. [..]

Kādā veidā Sedlenieks var spriest par to, kas ir slepens, ja jau tas ir slepens? Vai viņam ir īpaša pieeja noslēpumiem, un viņš ir saistīts ar valdību, vai arī tā nav īsta slepenība, vai viņš vienkārši visu iztēlojas? Jebkurā gadījumā, šis arguments vai nu runā pats sev pretī, vai parāda interešu konfliktu, un tas ir tieši tik slikts, kā es sagaidu no cilvēka, kas savam “blogam” ir atslēdzis komentārus. Tā ir pazemība, kas man saistās ar skaidru domāšanu, ka autors savas idejas neuzskata par tik labām, lai citi nevarētu kaut ko pielikt vai atņemt.

Pārējā ierakstā viņš noniecina konkrēto atklāto informāciju, savu pāris teikumu analīzi noslēdzot ar secinājumu, ka WikiLeaks darbs ir bezjēdzīgs, jo “speciālisti un eksperti” visu tāpat jau ir zinājuši, bet par diplomātisko saraksti informēti parastie cilvēki valstu attiecībām viņaprāt var tikai kaitēt. Vēl viņš veido analoģiju ar apģērbu, jo prasīt atklātību no demokrātiski ievēlētām valdībām ir līdzīgi kā prasīt, lai visi staigā bez drēbēm. Vēl Sedlenieks saka, ka sabiedrības acis atklātības gadījumā valdībai rada “lielā brāļa sajūtu”, un tas acīmredzot ir tāds psiholoģiskais diskomforts un totalitārisms, ka “godīga komunikācija būs neiespējama”.

Es līdz šim te neesmu rakstījis neko īpaši nepieklājīgu, bet Sedlenieks ir tik konsekventi slikts, ka es gribu šo padarīt par izņēmumu un viņu nosaukt par īstu lohu.

"Speciālistiem un ekspertiem" bija zināms, piemēram, par Abu Graibu.

Tikmēr ASV pastāv spiediens atzīt WikiLeaks par teroristu organizāciju, un tas nozīmētu, ka valdība varētu atsavināt viņu līdzekļus, un ziedošana WikiLeaks kļūtu par noziegumu. Iespējamā ASV prezidenta amata kandidāte Sāra Peilina uzskata WikiLeaks vadītāju Džulianu Asanžu par valsts nodevēju, lai gan viņš ir Austrālijas pilsonis un WikiLeaks pat nedarbojas no ASV. Vēl Peilina un citi atkārto, ka Asanžam uz rokām esot asinis, lai gan Pentagons jau ir atzinis, ka ar iepriekšējām noplūdēm nav saistīti zināmi upuri. Latvijas aizsardzības ministrs nāca klajā ar standarta nosodījumu, kas derētu jebkura valsts noslēpuma aizstāvībai. ASV valdība pēc līdzīgas formulas nosodīja arī iepriekšējās noplūdes, bet viņu solījumi par kaitīgajām sekām nevienā gadījumā nav piepildījušies. Tā vietā ir tikai atkal apstiprinājies, ka valdības slepenību un nacionālās intereses izmanto kā ieganstu, lai slēptu tikai sev neērtu informāciju. Kā konkrētu piemēru var minēt to, ka ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone ir norādījusi diplomātiem izspiegot ANO darbiniekus, noskaidrojot tādas lietas kā privātās paroles un bankas informāciju. Vēl, kā Ivars Ījabs raksta, tagad sabiedrībai var būt labāka izpratne par diplomātu patieso darbu, kas daudzos gadījumos vislabāk ir raksturojams kā augsta līmeņa baumošana.

Politiskie monstri ir tādi cilvēki kā Peilina, kas teiks jebko, lai izpatiktu trulākajai sabiedrības daļai, un viņas gadījumā tas ir biedējoši iedarbīgi, tāpēc es izmantoju vārdu “monstrs”. Pirms diviem gadiem viņa bija reāls ASV viceprezidenta amata kandidāts, un ievēlēšanas gadījumā viņu no ASV prezidenta lomas būtu šķīrusi tikai apmēram 80 gadus veca vīra veselība, un 2012. gadā viņa kandidēs vēlreiz. Trulie cilvēki piedod viņas kļūdas, piemēram, nosaucot Ziemeļkoreju par ASV sabiedroto, jo viņi paši varētu tādas pieļaut. Tikmēr sabiedrībai kopumā ir jāizdzīvo apstākļi, kuros cilvēki truluma spektra tālajā galā ir tikpat tiesīgi balsot kā visi pārējie un vēlas redzēt amatos “savējos”. Par to parasti nerunā, jo mēs visi patiesībā ar savām dzīvnieku smadzenēm atrodamies kaut kur uz truluma spektra, bet vēl vairāk par to nerunā tāpēc, ka truli cilvēki neuzņem kritiku veselīgi. Man tas bija prātā pēdējās vēlēšanās, kad es stāvēju rindā pie iecirkņa un skatījos citu sejās. Es zināju, ka daudzi no viņiem balsos par tādiem politiķiem kā Aināru Šleseru, kas ar savu “CIETI!” vides kampaņu man vairākas reizes bija licis spontāni apstāties uz ielas un sākt smieties. Godīgi, es pirmo reizi frāzi “CIETI!” redzēju, ejot pa Stacijas laukumu, un nebiju tam sagatavots, tāpēc nejauši iesmējos un to fotografēju, jo tas viss bija tik stulbi.

Stāvot rindā pie vēlēšanu iecirkņa es domāju par to, cik daudz enerģijas intelektuāļi tērē, runājot par politiskajām idejām un paužot neizpratni, kāpēc vēlēšanās kāds atbalsta acīmredzami sliktas idejas, lai gan īstās vēlēšanas ir par izjūtām un “savējiem”. Tajā brīdī manas pārdomas gluži kā pasvītroja kāda veca sieviete, kas sāka bļaut uz garām ejošu meiteni tikai tāpēc, ka meitenei rokās bija kafija. Meitene pagriezās, uz brīdi izskatījās it kā grasītos kaut ko iebilst, bet viņas skatiens saskārās ar sievietes un pārtapa par tādu kā rezignāciju, un viņa vienkārši gāja tālāk. Es par to varu maldīties, bet man visticamāk liekas, ka tajā brīdī viņa atpazina šo veco sievieti kā piederīgo “lohu” grupai, kura jaunus cilvēkus uzskata par “lohiem”, un tāpēc izlēma, ka nav vērts pat mēģināt runāt. Tie ir kultūras kari, ko visi redz un izjūtu līmenī saprot, un ikdienā atpazīst lohus pat no tādām lietām kā ģērbšanās stils, bet intelektuāļi biežāk analizē tikai aplinkus, izmantojot eifēmismus, lai nejauši pārāk neaizskartu trulos cilvēkus, vai pārāk neizskartu citus, kas saskaņas labad nedomā, ka par trulumu būtu vērts runāt tieši, un daļa tāpēc pat sev ir iegalvojuši, ka tam var stāvēt pāri un vispār nepieskarties šai tēmai, bet vienalga teikt kaut ko nozīmīgu par sabiedrības problēmām. Es domāju, ka trulums atrodas visa sliktā centrā, un ka par to būtu jārunā skaidri, jo saprāts ir salīdzinoši trausls un neparasts, un naivas idejas par tā pretiniekiem aizsargā tādus cilvēkus kā Sedlenieks, kas var izmantot dabiskās valodas īpašības, lai paustu it kā derīgas idejas, kas patiesībā nav pelnījušas cieņu. Varbūt mana pieeja, izmantojot tādus vulgārus un aizskarošus vārdus kā “lohi”, nav labākā un var tikai novērst uzmanību no lietas būtības, bet tas vienalga ir tas, ko es šobrīd domāju.

Mēnešos pirms vēlēšanām es domāju arī par to, ka tika izveidoti tik daudz dažādi politiski un it kā sabiedriski atbildīgi projekti, bet gandrīz neviens neatbalstīja kritiskās domāšanas izglītību. Tad, ja tas būtu atkarīgs no manis, es vēlētos, lai izglītība par kritisko domāšanu būtu viegli pieejama visiem un būtu arī daļa no pamatizglītības, jo tas ir labākais filtrs neuzticamām idejām. Tā vietā sabiedrība kopumā izturas tā, it kā nepastāvētu psiholoģijas zinātne ar plašu literatūru par mūsu dabiskajām domāšanas nosliecēm, un it kā ikdienas pieredze nebūtu pilna ar piemēriem, kā tās izpaužas un reizēm kaitē, un es to uzskatu par nepamatotu pašapmierinātību.