Atklātība nekad nav veicinājusi lēmumu pieņemšanu vai demokrātijas attīstību, tādēļ jādara viss iespējamais, lai šādi gadījumi [ASV diplomātiskās sarakstes noplūde — R.] neatkārtotos.

Neinformēti pilsoņi piestāv nevis demokrātiskai sabiedrībai, kurā būtu iespējams pārbaudīt valdības darbu, bet autoritāriem režīmiem, kuros valdība var izmantot slepenību, lai koncentrētu varu un kontrolētu sabiedrību. Tad, ja Pabriks to patiesībā saprot, viņa teiktais ir liekulība, jo viņš tikai izliekas, ka ir demokrātijas un individuālo brīvību pusē. Tā var būt arī neskaidra domāšana, jo, piemēram, iepriekš Pabriks runāja par diplomātisko saraksti nevis kā par diplomātu oficiālo pienākumu daļu, bet kā par kaut kādu vaļasprieku, ko aizsargātu tiesības uz privāto dzīvi. Spriežot pēc pietiek.com publicētās Saeimas deputātu aptaujas par iespēju dod patvērumu WikiLeaks vadītājam, viņš nebūtu vienīgais nesakarīgais cilvēks valdībā, jo deputātu viedokļi ir tikpat raibi un savādi kā parastiem ziņu portālu lietotājiem. Galu galā, pat Latvijas valsts prezidents izceļas ar nesakarīgu valodu.

Runājot par nesakarīgumu, valdību un noplūdēm, visas trīs lietas apvieno tā laika finanšu ministra Ata Slaktera intervija Bloomberg TV, kas nonāca atklātībā it kā nejauši un izraisīja plašu ņirgāšanos par Slaktera slikto angļu valodas prasmi un slikto spriestspēju, jo viņš speciāli izvēlējās piedalīties intervijā bez tulka. Demokrātija no tā ieguva, jo Slaktera politiskie reitingi pelnīti kritās, bet tas ir vēl viens iemesls, kāpēc cilvēkiem pie varas var nepatikt atklātība. Līdzīgs piemērs, tikai bez slepenības, ir ekonomikas ministra Arta Kampara uzruna zviedru investoriem ļoti lauzītā angļu valodā.

Mani nomāc tas, ka es varu tik viegli atcerēties dažādus piemērus saprāta trūkuma izpausmēm valdībā, un mani nomāc tas, ka es pat nevaru droši analizēt savas valsts ministra teikto par nozīmīgu tēmu, balstoties uz pieņēmuma, ka viņš saprot savus vārdus. Pat tad, ja problēmas ar saprātu valdībā atspoguļo tādas pašas problēmas sabiedrībā, neviena sabiedrība to nevar būt pelnījusi, jo valdībai ir jāaizsargā tiesības, un tiesībām būtu jābūt universālām, nevis atkarīgām no spējām. Man ir fantāzija, ka apziņa par saprātu kā cilvēktiesību balstu varētu pietiekami augt, lai būtu iespējams redzēt konkrētus mēģinājumus kultivēt sabiedrībā racionālismu, un tas varētu kļūt par prioritāti. Cilvēkiem būtu mazāk iemesla balstīties uz sajūtām, jo viņi justos ērtāk domājot, un ar laiku tādiem politiķiem kā Pabriks būtu mazāk iespējas iekļūt valdībā, ja vien viņi nekļūtu sakarīgāki.

Autoritārisma simboli

Aicinājums pievērst vairāk uzmanības saprātam ir arī mans ieguldījums starptautiskajā cilvēktiesību dienā, kas būs šo piektdien. Amnesty draugu grupa Latvijā aicina rakstīt vēstules, aizstāvot politiskos disidentus, bet es domāju, ka tā ir simptomu ārstēšana, kuru cēlonis ir pārāk viegli kontrolējamas sabiedrības, jo to locekļi nevar pietiekami paļauties uz savu domāšanu. Piemēram, ir daudzi ķīnieši, kas precīzi ar tādu argumentu aizstāv savas valsts režīma totalitārās izpausmes. Pat Latvijā, piemēram, advokāts Andris Grūtups publiski ir aicinājis ieviest autoritārismu, lai risinātu grūtības sabiedrības līderiem veidot vienotu politiku. Izplatīt racionālismu būtu cits risinājums, kas neprasītu ziedot demokrātiju, bet ir mazāka iespēja, piemēram, ka Grūtups to varētu aizstāvēt, jo tas būtu mazāk politkorekti. Autoritārisms kā risinājums būtībā atzīst, ka sabiedrība nav tik sakarīga, lai tā varētu demokrātiski ievēlēt pietiekami sakarīgus līderus, lai tie spētu sadarboties, bet autoritārisms nevēršas pret šo nesakarīgumu tieši, bet piedāvā ar to sadzīvot, tāpēc neaizskar nesakarīgos cilvēkus, un tāpēc tas ir politkorektāks.

Galvenā problēma risināt saprāta deficītu tādā ziņā ir paši nesaprātīgie cilvēki, jo tas ir sava veida apburtais loks. Spēt precīzi novērtēt savas prāta spējas pats par sevi ir uzdevums, kas prasa noteiktas prāta spējas, tāpēc bez šīm spējām ir viegli ieslīgt pašapmānā un pašapmierinātībā. To sauc arī par Danninga-Krūgera efektu, un kopumā tas ir iemesls tam, kāpēc aicināt speciāli kultivēt saprātu nav politkorekti jeb, citiem vārdiem, saukt cilvēkus par muļķiem ir aizskaroši.

Es esmu runājis ar citiem, kas manu viedokli uzskata par pārspīlēti cinisku, bet konkrētie Pabrika izteikumi un pārējie piemēri liecina par pretējo. Vēl man ir pārmesta iedomība, bet es cenšos balstīt savus argumentus loģikā un konkrētos pierādījumos, tāpēc personīgie uzbrukumi drīzāk liecina par bailēm no citu nepatikas pret nepolitkorektiem viedokļiem vai par pašapmierinātību.

Sabiedrība noteiktā līmenī jau atzīst, ka cilvēki paši no sevis nav saprātīgi, tāpēc pastāv skolas un tajās māca par tēmām, par kurām bieži vien nav iemesla domāt, ka tās būs tieši noderīgas pārējā dzīvē. Piemēram, daudzi pēc skolas beigšanas nekad vairs nesaskarsies ar Vjeta teorēmu. Tajā pašā laikā izglītība ir iekārtota tā, lai pašapmierinātiem cilvēkiem būtu iespējams domāt, ka visi priekšmeti ir vairāk saistīti ar vēlākās profesijas izvēli kā pašpilveidošanos. Tie ir tie paši cilvēki, kas var sūdzēties, ka ir jāmācas Vjeta teorēma, jo viņi jau zinot, ka izvēlētajā profesijā tā nebūs vajadzīga. Es pats visbiežāk ar tādu mentalitāti esmu saskāries, runājot par savām agrākajām filozofijas studijām, jo tās nedod konkrētas profesionālās iespējas ārpus universitātes.

Reihstāga dedzināšana ir piemērs īstai sazvērestībai

Atgriežoties pie WikiLeaks tēmas, TIME žurnāls ir sastādījis sarakstu ar 10 slavenākajām informācijas noplūdēm vēsturē, un WikiLeaks parādās tajā kā sarpnieki noplūdēm veselas trīs reizes, visas vienā gadā. Tā ir loģiska tendence interneta ērā, un es sagaidu, ka tā turpināsies. Visi piemēri TIME sarakstā, izņemot pēdējo, kas ir saistīts ar popkultūru, ir arī piemēri tam, cik postoši var būt meli. Mūsdienās ir plaši atzīts, ka ASV varēja sākt karus Afganistānā un Irākā tāpēc, ka tai bija iespēja radīt maldinošu priekšstatu par tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, un noplūdes ir palīdzējušas radīt šo apziņu. Tie ir neuzvarami kari ar milzu upuriem un izmaksām visai pasaulei, bet, piemēram, Pabriks vienlaicīgi noniecina principu, kas būtu novērsis visu šo situāciju kopumā, un aicina iesaistīties tajos vairāk, jo tā nedarīt būtu bezatbildīgi.

Cits ievērojams piemērs meliem no vēstures ir, piemēram, Reihstāga dedzināšana, kas palīdzēja nākt pie varas nacistu valdībai, un pasaule vēl joprojām nav atkopusies no sekām. Tādu piemēru ir daudz, un WikiLeaks darbība ir atbalstāma kaut vai tāpēc, ka tās radītā diskusija ir kā siets, kas aiztur cilvēkus, kas skaidri neapzinās atklātības vērtību saistībā ar dokumentētām sazvērestībām. Tas ir sekundārais WikiLeaks efekts uz atklātību, un es to apsveicu, jo demokrātija būs ieguvusi no skaidrāk zināmām politiķu un citu vērtībām un izrietošās kritikas to trūkuma gadījumā.

Aptuveni 500 mājas lapu īpašnieki saņēmuši AKKA/LAA brīdinājumus ar prasību maksāt naudu par video pārpublicēšanu no populārās interneta vietnes “YouTube”.

AKKA/LAA ir vietēja aģentūra, kas ir uzņēmusies ļaut autoriem kolektīvi pārvaldīt savu tiesību ievērošanu. Tā jau iepriekš ir izpelnījusies kritiku par kompetences trūkumu, un izskatās, ka šī situācija ir kārtējais iemesls to atkārtot. Problēmu var mēģināt saprast, paskatoties uz piemēru it kā pārpublicētajiem “video”:

<object width="425" height="344"><param name="movie" value="http://www.youtube.com/v/m4FCD1TtoaU&hl=en&fs=1"></param><param name="allowFullScreen" value="true"></param><param name="allowscriptaccess" value="always"></param><embed src="http://www.youtube.com/v/m4FCD1TtoaU&hl=en&fs=1" type="application/x-shockwave-flash" allowscriptaccess="always" allowfullscreen="true" width="425" height="344"></embed></object>

Citiem vārdiem, vai nu AKKA/LAA darbinieki neatšķir marķētu saiti uz citu serveri no tā satura, vai mēs turpmāk nedrīkstēsim legāli pieminēt “Latgalītes” tirgus adresi.¹

Kas ko izplata, no veselā saprāta skatpunkta

Ja jau izplatīta būtībā tiek tikai īpaši marķēta saite, kāpēc AKKA/LAA pret to iebilst? Iemesls slēpjas viņu izmantoto pārlūku konfigurācijā, jo tiem ir pievienots nestandarta mehānisms, kas ļauj automātiski iekļaut šādu saišu saturu citās lapās. Tas nozīmē, ka viņiem izskatās, ka video ir pārpublicēti, jo viņi tādu iespēju ir speciāli ieslēguši. Es tāpēc atcerējos vienu rakstvietu no Bībeles:

Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to. (Marka 9:47)

Taču AKKA/LAA negrib atteikties no Flash un labāk izsūta pasīvi agresīvus pieprasījumus pēc naudas. Tā gan neesot mantkārība, jo viņi ir bezpeļņas organizācija,² bet tas neskan īpaši pārliecinoši, ja tajā pašā laikā viņiem pieejamie ienākumi ir proporcionāli kopējiem, un Lursoft dati uzrāda, ka pirms gada šī organizācija algās izmaksāja gandrīz pusmiljonu latu.

Tīmeklī ir publicēta kāda “trauksmes cēlāja” sarakste, kurā var redzēt, ka AKKA/LAA vienkārši neatbild uz iebildumu, ka materiāls patiesībā ir izvietots uz YouTube serveriem. Arī LETA reportāžā aģentūras pārstāve atkārtoja, ka tā ir pārpublicēšana, jo viņai tā izskatoties. Dažreiz tēlot muļķi ir izdevīgi.

Piezīmes

Žurnālā Science 2006. gadā tika publicēts raksts par sabiedrības piekrišanu evolūcijas teorijai, un Latvija tajā starp 34 citām valstīm parādījās vienā no pēdējām vietām, aiz sevis atstājot tikai Kipru, ASV un Turciju. Aptaujas dati par Latviju nāca no 2005. gada, un bioloģisko evolūciju tajos pieņēma gandrīz puse iedzīvotāju.

Tajā pašā gadā sabiedriskās domas aptauju par evolūciju veica arī SKDS un konstatēja, ka tai piekrīt mazāk par trešdaļu jeb 27,7% no latviešiem. Šīs abas aptaujas izmantoja līdzīgus izlases apjomus (1034 un 1015 respondentus), bet būtiskā atšķirība slēpās uzdotajos jautājumos: SKDS gadījumā nebija paredzēta iespēja vienlaikus ticēt Dievam un evolūcijai, kā arī bija sajaukta evolūcijas teorijas loma dzīvības izcelsmē.

Šogad SKDS izlēma veikt šo aptauju atkārtoti un konstatēja, ka rezultāti par evolūcijas piekritējiem ± 3% kļūdas robežās nav mainījušies. Piedāvātie atbilžu varianti joprojām bija tādi paši:

• “Dzīvība uz zemes ir radusies evolūcijas un dabiskās atlases ceļā (Darvina pieeja)”
• “Dzīvību uz zemes ir radījis Dievs (saprātīgais radītājs)”
• “Grūti pateikt/ NA”

Tajos izpaužas izplatīts pārpratums, kurā netiek ņemts vērā, ka evolūcijas teorija runā par jau esošas dzīvības izmaiņām laika gaitā, nevis rašanos. Šis pārpratums ir atbildīgs par iespaidu, ka pieņemt evolūciju nozīmē domāt, ka dzīvība ir radusies pati no sevis, un to uzskatāmi atspēko pazīstami kristiešu biologi kā Kens Millers un citi, kas savieno evolūciju ar savu reliģiju.

Virsraksts “draza iekšā, draza laukā” atsaucas uz principu, ka no sliktiem datiem nevar veikt jēgpilnus secinājumus. Pētījums, kas uzdod maldinošus jautājumus, diezin vai atspoguļo pat tiešo respondentu patieso viedokli.

SKDS publicētajā materiālā bija pieminēta arī nesen Gallup veiktā aptauja, kas atklāja, ka relatīvais evolūcijas pretinieku skaita kritums starp ASV iedzīvotājiem kopš 2005. gada ir 36%, tātad to noliedz vairs tikai ceturtā daļa amerikāņu. Ironiskā kārtā, šīs un Latvijā veiktās aptaujas rezultātus nevar salīdzināt, jo Gallup jautājumus bija formulējusi korekti, nesagrozot evolūcijas teorijas nozīmi un nenostādot īpašo radīšanu kā vienīgo alternatīvu.

Konflikta starp bioloģiju un reliģisko ticību ierobežotību īpaši izceļ 3. martā notikusī Romas Katoļu baznīcas organizētā konference par Darvinu un evolūciju, uz kuru bija ieradušies zinātnieki no visas pasaules, taču kreacionisti pat nebija uzaicināti. Lai gan pāvests Benedikts XVI agrāk bija devis pamatu sevi uzskatīt par iespējamu “saprātīgās radīšanas” piekritēju, Vatikāns tagad ir viennozīmīgi izteicis savu atbalstu zinātnei un evolūcijai. Iepriekš par labu evolūcijas teorijai publiski bija nostājies arī bijušais Vatikāna observatorijas vadītājs.