Nejauša bilde no interneta

Man ir ļoti daudz šaubu. Piemēram, es šaubos, vai šis blogs tiešām ir laba ideja. Es zinu, ka es nelasu gandrīz nevienu blogu, kam nebūtu vai nu ļoti šaura specializācija vai arī iespaidīgs autors. Tas nozīmē, ka man būtu jāraksta blogs, ko es nevarētu piespiest savus klonus lasīt (ja man tādi būtu), jo es negribu rakstīt par tikai vienu jomu, un es neesmu necik iespaidīgs.

Man gan ir kaut kaut kāds aicinājums blogot, jo es laiku pa laikam mēģinu to padarīt par regulāru pasākumu. Pēdējoreiz es sarakstīju kaut kādu bulšitu, ka šis “cerams” būs viens no labākajiem blogiem latviešu valodā, un tad vairs nerakstīju. Tas pats ieraksts bija arī pilns ar stila kļūdām, un es vienā paragrāfā paguvu gan nosolīties cenzēt bezjēdzīgu vārīšanos, gan vienlaicīgi bezjēdzīgi vārīties.

Ja kas, kad es uztaisīju savu pirmo žurnālu, es iedevu dažus ierakstus apskatīties mammai, un viņa man ieteica likt nestandarta leksiku pēdiņās. Cik es noprotu, doma ir tāda, ka tad citiem ir skaidrs, ka es pats varu atšķirt literāru valodu no neliterāras. Tagad man liekas, ka tas nav vajadzīgs. Ja kādam tas neliktos gana acīmredzami, es priekš šiem cilvēkiem nemaz negribētu rakstīt.

Katrā gadījumā, es vienkārši gribēju pateikt, ka vēl neesmu padevies.

Ja uzsmaidīs veiksme, šis būs vienīgais meta ieraksts untu.ms. Es tikai vēlos paskaidrot, kāpēc šeit kopš aprīļa valdīja klusums.

No sākuma ideja bija rakstīt mazāk, taču veikt nopietnāku izpēti. Piemēram, daudziem no ierakstiem bija pat bibliogrāfija. Es gribēju, lai untu.ms nedaudz līdzinātos tādiem blogiem kā NeuroLogica vai Coding Horror, kas vienmēr piedāvā padziļinātu ieskatu. Vēlāk mani apstākļi izmainījās, un es nejutos tā, lai varētu ieguldīt daudz laika “blakus lietās”, kā arī, atklāti sakot, biju vīlies par savu rakstīšanas talanta trūkumu. Man šķita, ka es rakstīju pārāk samocīti un lēni.

Tagad man nav parādījies daudz brīva laika, un nav parādījusies arī vēlme rakstīt paviršāk vai slēpts talants, bet es mēģināšu atrast kaut kādu kompromisu un darīt to vismaz pa brīvdienām. Citiem vārdiem, es būšu svētdienas blogeris.

Temati joprojām paliks eklektiski. Es rakstīšu par visu, kas mani interesē, un tas nozīmē, ka par būšanu izstrādātājam, filosofiju, filmām, grāmatām utt. Ja man nesanāks rakstīt bez aizķeršanās, es to uztveršu kā zīmi, ka tobrīd neesmu formā vai nesaprotu tēmu pietiekami labi un vienkārši klusēšu. Man gan par laimi šobrīd pietiek tēmu, kuras es pārzinu tik labi, lai ar mazu ieguldījumu uzrakstītu kaut ko pieņemamu.

Cerība ir, ka šis varētu būt viens no normālajiem blogiem latviešu valodā un man izdosies atrast lasītājus. Latviski ir maz labu blogu, un es pats lasu uz vienas rokas skaitāmus, lai gan kopumā blogus lasu diezgan daudz. Laikam vienkārši vajag turpināt rakstīt un skatīties, vai lasītāji nāk, vai nē.

Labojums (2009.10.10): Šis ir slikts ieraksts. Es to konstatēju kaut kad pēc ievietošanas, un tad bija par vēlu, lai izliktos, ka tas nekad nav noticis.