Pjetro Longi. ''Esenču pircēja`` (ap 1756)

Pagājušogad ASV iecienītā uztura bagātinātāja Airborne ražotājs izlīgumos ar pircējiem izmaksāja 30 miljonus dolāru. Iemesls prasībām bija reklāma, kurā Airborne tika uzdots kā līdzeklis pret gripu un saaukstēšanos, lai gan neatradās zāļu reģistrā. Uztura bagātinātāji ir domāti tikai primārajai profilaksei, tāpēc tiem tiek piemēroti pārtikas standarti, nevis daudz stingrākie zāļu standarti. Ja kāds produkts sola izdarīt vairāk kā tikai uzlabot nepilnīgu vai nelīdzsvarotu uzturu, tas atbilst zāļu definīcijai, un tā iedarbīgums ir jāpierāda. Airborne izgudrotāja gan ir pamatskolas pasniedzēja bez īpašām zināšanām farmakoloģijā, un vienīgais tā iedarbīgumu atbalstošais pētījums izraisīja skandālu par krāpšanos.¹

Tiesas prāvu rezultātā visi konkrētie apgalvojumi Airborne reklāmā un citos materiālos ir tikuši nomainīti ar vispārīgiem,² bet pats produkts joprojām ir populārs, un ar maldinošo reklāmu izveidotais tirgus ir mērāms daudzos simtos miljonu dolāru gadā.³ Šāda pieeja ir izdevīga, jo īstu zāļu apstiprināšanai nepieciešamās klīniskās pārbaudes ir dārgas, bet uztura bagātinātāji kopš Klintona ērā mīkstinātajiem likumiem nav pat jāreģistrē.⁴ Pārraudzības iestādes pret tiem var vērsties tikai pēc tam, kad kaitējums jau ir nodarīts, un peļņa no uz pircēju lētticības izveidotā tirgus tāpat var pārsniegt zaudējumus tiesā, gluži kā tas ir Airborne gadījumā.

Eiropas Savienībā uztura bagātinātājus regulē direktīva 2002/46/EC, un Latvijā tai atbilst Ministru Kabineta (MK) noteikumi Nr. 725 “par obligātajām nekaitīguma un marķējuma prasībām uztura bagātinātājiem un uztura bagātinātāju reģistrācijas kārtību”.⁵  Arī pie mums tie ir vienā kategorijā ar pārtiku, tomēr noteikumi ir stingrāki kā ASV, un visiem uztura bagātinātājiem ir jābūt reģistrētiem Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD), kā arī to nekaitīgumam ir jābūt pierādītam. Par to, kas ir reģistrēts, var pārliecināties PVD uzturētajā datubāzē.

Neskatoties uz augstākajiem standartiem, nodarboties ar viltus izdarībām ir izdevīgi arī šeit, jo cilvēki bieži darīs jebko, lai mēģinātu ārstēt savas kaites. Meklējot tīmeklī frāzi “uztura bagātinātājs”, starp pirmajiem rezultātiem ir produkti ar nosaukumiem SALVEO un LADZA,⁶ kuru reklāmas varētu būt interesanti salīdzināt ar likumdošanu. Mums interesē MK noteikumu 21. pants:

Uztura bagātinātāju normatīvi tehniskajos dokumentos, marķējumā, lietošanas instrukcijā, noformējumā un cita veida informācijā, kā arī uztura bagātinātāju reklāmā nedrīkst izvietot vai lietot norādes vai atsauces par to, ka uztura bagātinātājs novērš saslimšanu, ārstē vai izārstē slimības, vai atsauces uz šādu iespēju un nedrīkst ietvert jebkādas tiešas vai netiešas atsau­ces par to, ka līdzsvarots un daudzveidīgs uzturs nespēj nodrošināt pietiekamu uzturvielu daudzumu.

Citiem vārdiem, uztura bagātinātājus nedrīkst uzdot par zālēm vai kaut ko neaizstājamu. Tajā pašā laikā SALVEO sola palīdzēt pret visu pēc kārtas un “darīt jūs veselus”, ja dzer piecas tējkarotas dienā, savukārt LADZA pilnīgi neticami ir nosaukts par “ārstniecisku uztura bagātinātāju” (izcēlums mans), kas sola iznīcināt vīrusus, efektīvi palīdzēt “saaukstēšanās un gripas gadījumos” utt. SALVEO pat ir tāds “uztura bagātinātājs”, ko nav obligāti jāēd un var rīvēt uz zobiem un ādas. Kāpēc man liekas, ka vārds “brīnumlīdzeklis” būtu atbilstošāks?

Piezīmes

Iemeslus šim apstāklim 16. gs. izskaidroja šveiciešu ārsts un toksikoloģijas tēvs Paracelzs:²

Visas lietas ir inde, un bez indes nav nekā, vienīgi deva ļauj jebkam nebūt indīgam.³

Mēs saucam dažas vielas par indēm tikai tāpēc, ka pietiek ar salīdzinoši mazām koncentrācijām, lai ietekme būtu kaitīga. Tas nozīmē, ka parasti ir saprātīgi ar tām būt piesardzīgiem, jo nemanāmai atšķirībai var būt liela nozīme, un otrādi — nav īpaši jāraizējas par pārējām.

Iepriekš minētie fakti par ūdens kaitīgumu un dzīvībai nepieciešamajām indēm tomēr mēdz šķist pārsteidzoši un pretrunā ar veselo saprātu, un tā atklājas mūsu intuīcijas loma. Vispārināt “normālo” devu ietekmi liekas intuitīvi pareizi, jo mēs ikdienā saskaramies tikai ar daļu no visām vielu īpašībām. Ja šo tendenci neņem vērā, risks neparastām devām tiek aprēķināts pēc pieredzes ar parastajām, un tas noved vai nu pie neapdomības, vai nesaprātīgām bailēm.

Kļūda paļauties uz intuīciju izņēmuma situācijās, kurās tā nav piemērota, ir izplatīta, un dažreiz tai ir nozīmīgas sekas. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir atteikšanās no noderīgām zālēm, jo kāda no sastāvdaļām dotajā koncentrācijā tiek uzskatīta par kaitīgu, lai gan pastāv pierādījumi par pretējo.

Neņemt vērā pierādījumus un paļauties uz nepamatotām nojautām ir paniska reakcija, taču ir vismaz divi faktori, kas traucē piemērot šajā situācijā kritisko domāšanu. Viens ir saistīts ar savu spēju pārvērtēšanu, jo ikdienā intuīcija darbojas labi. Tas ir kā maģiskais aplis, jo intuitīva domāšana atbalsta pati sevi. Otrs ir vienkārša patmīlība, jo atzīt domāšanas nepilnības nozīmē atzīt nepilnības sevī.

Risinājums šai situācijai ir izglītība par kritisko domāšanu un konkrētiem pierādījumiem, un mana cerība ir vismaz kaut kādā mērā to uzlabot, piedāvājot tīmeklī šādus ierakstus. Nākamās tēmas, kurām es grasos pievērsties, ir zinātniskais skepticisms, pārtikas piedevas, antivakcinācijas kustība pasaulē u.c., tāpēc iesaku šo blogu pievienot RSS lasītājiem vai grāmatzīmēm, ja tas šķiet saistoši.

Avoti

• Wanjek, C. Bad Medicine. John Wiley & Sons: 2003. 288 p.

Piezīmes