Zviedrijas Televīzija ir izveidojusi pirmo nopietno dokumentālo filmu par WikiLeaks, un to šobrīd ir iespējams noskatīties jūtūbē.

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks vakar raidījumā “100. pants” skaidroja savu viedokli par demokrātijas un atklātības attiecībām, un tas apliecina, ka viņš ir liekulīgs vai nesakarīgs autoritārisma piekritējs.

Atklātība nekad nav veicinājusi lēmumu pieņemšanu vai demokrātijas attīstību, tādēļ jādara viss iespējamais, lai šādi gadījumi [ASV diplomātiskās sarakstes noplūde — R.] neatkārtotos.

Neinformēti pilsoņi piestāv nevis demokrātiskai sabiedrībai, kurā būtu iespējams pārbaudīt valdības darbu, bet autoritāriem režīmiem, kuros valdība var izmantot slepenību, lai koncentrētu varu un kontrolētu sabiedrību. Tad, ja Pabriks to patiesībā saprot, viņa teiktais ir liekulība, jo viņš tikai izliekas, ka ir demokrātijas un individuālo brīvību pusē. Tā var būt arī neskaidra domāšana, jo, piemēram, iepriekš Pabriks runāja par diplomātisko saraksti nevis kā par diplomātu oficiālo pienākumu daļu, bet kā par kaut kādu vaļasprieku, ko aizsargātu tiesības uz privāto dzīvi. Spriežot pēc pietiek.com publicētās Saeimas deputātu aptaujas par iespēju dod patvērumu WikiLeaks vadītājam, viņš nebūtu vienīgais nesakarīgais cilvēks valdībā, jo deputātu viedokļi ir tikpat raibi un savādi kā parastiem ziņu portālu lietotājiem. Galu galā, pat Latvijas valsts prezidents izceļas ar nesakarīgu valodu.

Runājot par nesakarīgumu, valdību un noplūdēm, visas trīs lietas apvieno tā laika finanšu ministra Ata Slaktera intervija Bloomberg TV, kas nonāca atklātībā it kā nejauši un izraisīja plašu ņirgāšanos par Slaktera slikto angļu valodas prasmi un slikto spriestspēju, jo viņš speciāli izvēlējās piedalīties intervijā bez tulka. Demokrātija no tā ieguva, jo Slaktera politiskie reitingi pelnīti kritās, bet tas ir vēl viens iemesls, kāpēc cilvēkiem pie varas var nepatikt atklātība. Līdzīgs piemērs, tikai bez slepenības, ir ekonomikas ministra Arta Kampara uzruna zviedru investoriem ļoti lauzītā angļu valodā.

Mani nomāc tas, ka es varu tik viegli atcerēties dažādus piemērus saprāta trūkuma izpausmēm valdībā, un mani nomāc tas, ka es pat nevaru droši analizēt savas valsts ministra teikto par nozīmīgu tēmu, balstoties uz pieņēmuma, ka viņš saprot savus vārdus. Pat tad, ja problēmas ar saprātu valdībā atspoguļo tādas pašas problēmas sabiedrībā, neviena sabiedrība to nevar būt pelnījusi, jo valdībai ir jāaizsargā tiesības, un tiesībām būtu jābūt universālām, nevis atkarīgām no spējām. Man ir fantāzija, ka apziņa par saprātu kā cilvēktiesību balstu varētu pietiekami augt, lai būtu iespējams redzēt konkrētus mēģinājumus kultivēt sabiedrībā racionālismu, un tas varētu kļūt par prioritāti. Cilvēkiem būtu mazāk iemesla balstīties uz sajūtām, jo viņi justos ērtāk domājot, un ar laiku tādiem politiķiem kā Pabriks būtu mazāk iespējas iekļūt valdībā, ja vien viņi nekļūtu sakarīgāki.

Autoritārisma simboli

Aicinājums pievērst vairāk uzmanības saprātam ir arī mans ieguldījums starptautiskajā cilvēktiesību dienā, kas būs šo piektdien. Amnesty draugu grupa Latvijā aicina rakstīt vēstules, aizstāvot politiskos disidentus, bet es domāju, ka tā ir simptomu ārstēšana, kuru cēlonis ir pārāk viegli kontrolējamas sabiedrības, jo to locekļi nevar pietiekami paļauties uz savu domāšanu. Piemēram, ir daudzi ķīnieši, kas precīzi ar tādu argumentu aizstāv savas valsts režīma totalitārās izpausmes. Pat Latvijā, piemēram, advokāts Andris Grūtups publiski ir aicinājis ieviest autoritārismu, lai risinātu grūtības sabiedrības līderiem veidot vienotu politiku. Izplatīt racionālismu būtu cits risinājums, kas neprasītu ziedot demokrātiju, bet ir mazāka iespēja, piemēram, ka Grūtups to varētu aizstāvēt, jo tas būtu mazāk politkorekti. Autoritārisms kā risinājums būtībā atzīst, ka sabiedrība nav tik sakarīga, lai tā varētu demokrātiski ievēlēt pietiekami sakarīgus līderus, lai tie spētu sadarboties, bet autoritārisms nevēršas pret šo nesakarīgumu tieši, bet piedāvā ar to sadzīvot, tāpēc neaizskar nesakarīgos cilvēkus, un tāpēc tas ir politkorektāks.

Galvenā problēma risināt saprāta deficītu tādā ziņā ir paši nesaprātīgie cilvēki, jo tas ir sava veida apburtais loks. Spēt precīzi novērtēt savas prāta spējas pats par sevi ir uzdevums, kas prasa noteiktas prāta spējas, tāpēc bez šīm spējām ir viegli ieslīgt pašapmānā un pašapmierinātībā. To sauc arī par Danninga-Krūgera efektu, un kopumā tas ir iemesls tam, kāpēc aicināt speciāli kultivēt saprātu nav politkorekti jeb, citiem vārdiem, saukt cilvēkus par muļķiem ir aizskaroši.

Es esmu runājis ar citiem, kas manu viedokli uzskata par pārspīlēti cinisku, bet konkrētie Pabrika izteikumi un pārējie piemēri liecina par pretējo. Vēl man ir pārmesta iedomība, bet es cenšos balstīt savus argumentus loģikā un konkrētos pierādījumos, tāpēc personīgie uzbrukumi drīzāk liecina par bailēm no citu nepatikas pret nepolitkorektiem viedokļiem vai par pašapmierinātību.

Sabiedrība noteiktā līmenī jau atzīst, ka cilvēki paši no sevis nav saprātīgi, tāpēc pastāv skolas un tajās māca par tēmām, par kurām bieži vien nav iemesla domāt, ka tās būs tieši noderīgas pārējā dzīvē. Piemēram, daudzi pēc skolas beigšanas nekad vairs nesaskarsies ar Vjeta teorēmu. Tajā pašā laikā izglītība ir iekārtota tā, lai pašapmierinātiem cilvēkiem būtu iespējams domāt, ka visi priekšmeti ir vairāk saistīti ar vēlākās profesijas izvēli kā pašpilveidošanos. Tie ir tie paši cilvēki, kas var sūdzēties, ka ir jāmācas Vjeta teorēma, jo viņi jau zinot, ka izvēlētajā profesijā tā nebūs vajadzīga. Es pats visbiežāk ar tādu mentalitāti esmu saskāries, runājot par savām agrākajām filozofijas studijām, jo tās nedod konkrētas profesionālās iespējas ārpus universitātes.

Reihstāga dedzināšana ir piemērs īstai sazvērestībai

Atgriežoties pie WikiLeaks tēmas, TIME žurnāls ir sastādījis sarakstu ar 10 slavenākajām informācijas noplūdēm vēsturē, un WikiLeaks parādās tajā kā sarpnieki noplūdēm veselas trīs reizes, visas vienā gadā. Tā ir loģiska tendence interneta ērā, un es sagaidu, ka tā turpināsies. Visi piemēri TIME sarakstā, izņemot pēdējo, kas ir saistīts ar popkultūru, ir arī piemēri tam, cik postoši var būt meli. Mūsdienās ir plaši atzīts, ka ASV varēja sākt karus Afganistānā un Irākā tāpēc, ka tai bija iespēja radīt maldinošu priekšstatu par tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, un noplūdes ir palīdzējušas radīt šo apziņu. Tie ir neuzvarami kari ar milzu upuriem un izmaksām visai pasaulei, bet, piemēram, Pabriks vienlaicīgi noniecina principu, kas būtu novērsis visu šo situāciju kopumā, un aicina iesaistīties tajos vairāk, jo tā nedarīt būtu bezatbildīgi.

Cits ievērojams piemērs meliem no vēstures ir, piemēram, Reihstāga dedzināšana, kas palīdzēja nākt pie varas nacistu valdībai, un pasaule vēl joprojām nav atkopusies no sekām. Tādu piemēru ir daudz, un WikiLeaks darbība ir atbalstāma kaut vai tāpēc, ka tās radītā diskusija ir kā siets, kas aiztur cilvēkus, kas skaidri neapzinās atklātības vērtību saistībā ar dokumentētām sazvērestībām. Tas ir sekundārais WikiLeaks efekts uz atklātību, un es to apsveicu, jo demokrātija būs ieguvusi no skaidrāk zināmām politiķu un citu vērtībām un izrietošās kritikas to trūkuma gadījumā.

WikiLeaks darbs ir licis skaidrāk atklāt sevi visu veidu autoritāristiem, kas vēlētos vadīt valstis kā uzņēmumus. Piemēram, Klāvs Sedlenieks mēģina pierādīt, ka atklātība nedarbojas.

Einārs Repše jau šo hipotēzi vienreiz izmēģināja, kad padarīja Ministru Kabineta sēdes par atklātu pasākumu. Ideja bija skaista: MK ir vieta, kurā notiek visādu nozīmīgu lēmumu pieņemšana, tāpēc tautai jāzina, kas tur notiek. Šī lēmuma rezultātā MK kļuva par formālas, ritualizētas izrādes vietu, kurā svarīgi lēmumi netiek nedz diskutēti nedz pieņemti. Būtiskās sarunas pārvietojās uz partiju, koalīcijas padomju, oligarhu, zoodārzu un citiem kabinetiem.

Tātad centieni agrāk slepeno padarīt par atklātu nestrādā, bet  arī pati ideja par to, ka slepenība=ļaunais un atklātība=labais ir aplama. [..]

Kādā veidā Sedlenieks var spriest par to, kas ir slepens, ja jau tas ir slepens? Vai viņam ir īpaša pieeja noslēpumiem, un viņš ir saistīts ar valdību, vai arī tā nav īsta slepenība, vai viņš vienkārši visu iztēlojas? Jebkurā gadījumā, šis arguments vai nu runā pats sev pretī, vai parāda interešu konfliktu, un tas ir tieši tik slikts, kā es sagaidu no cilvēka, kas savam “blogam” ir atslēdzis komentārus. Tā ir pazemība, kas man saistās ar skaidru domāšanu, ka autors savas idejas neuzskata par tik labām, lai citi nevarētu kaut ko pielikt vai atņemt.

Pārējā ierakstā viņš noniecina konkrēto atklāto informāciju, savu pāris teikumu analīzi noslēdzot ar secinājumu, ka WikiLeaks darbs ir bezjēdzīgs, jo “speciālisti un eksperti” visu tāpat jau ir zinājuši, bet par diplomātisko saraksti informēti parastie cilvēki valstu attiecībām viņaprāt var tikai kaitēt. Vēl viņš veido analoģiju ar apģērbu, jo prasīt atklātību no demokrātiski ievēlētām valdībām ir līdzīgi kā prasīt, lai visi staigā bez drēbēm. Vēl Sedlenieks saka, ka sabiedrības acis atklātības gadījumā valdībai rada “lielā brāļa sajūtu”, un tas acīmredzot ir tāds psiholoģiskais diskomforts un totalitārisms, ka “godīga komunikācija būs neiespējama”.

Es līdz šim te neesmu rakstījis neko īpaši nepieklājīgu, bet Sedlenieks ir tik konsekventi slikts, ka es gribu šo padarīt par izņēmumu un viņu nosaukt par īstu lohu.

"Speciālistiem un ekspertiem" bija zināms, piemēram, par Abu Graibu.

Tikmēr ASV pastāv spiediens atzīt WikiLeaks par teroristu organizāciju, un tas nozīmētu, ka valdība varētu atsavināt viņu līdzekļus, un ziedošana WikiLeaks kļūtu par noziegumu. Iespējamā ASV prezidenta amata kandidāte Sāra Peilina uzskata WikiLeaks vadītāju Džulianu Asanžu par valsts nodevēju, lai gan viņš ir Austrālijas pilsonis un WikiLeaks pat nedarbojas no ASV. Vēl Peilina un citi atkārto, ka Asanžam uz rokām esot asinis, lai gan Pentagons jau ir atzinis, ka ar iepriekšējām noplūdēm nav saistīti zināmi upuri. Latvijas aizsardzības ministrs nāca klajā ar standarta nosodījumu, kas derētu jebkura valsts noslēpuma aizstāvībai. ASV valdība pēc līdzīgas formulas nosodīja arī iepriekšējās noplūdes, bet viņu solījumi par kaitīgajām sekām nevienā gadījumā nav piepildījušies. Tā vietā ir tikai atkal apstiprinājies, ka valdības slepenību un nacionālās intereses izmanto kā ieganstu, lai slēptu tikai sev neērtu informāciju. Kā konkrētu piemēru var minēt to, ka ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone ir norādījusi diplomātiem izspiegot ANO darbiniekus, noskaidrojot tādas lietas kā privātās paroles un bankas informāciju. Vēl, kā Ivars Ījabs raksta, tagad sabiedrībai var būt labāka izpratne par diplomātu patieso darbu, kas daudzos gadījumos vislabāk ir raksturojams kā augsta līmeņa baumošana.

Politiskie monstri ir tādi cilvēki kā Peilina, kas teiks jebko, lai izpatiktu trulākajai sabiedrības daļai, un viņas gadījumā tas ir biedējoši iedarbīgi, tāpēc es izmantoju vārdu “monstrs”. Pirms diviem gadiem viņa bija reāls ASV viceprezidenta amata kandidāts, un ievēlēšanas gadījumā viņu no ASV prezidenta lomas būtu šķīrusi tikai apmēram 80 gadus veca vīra veselība, un 2012. gadā viņa kandidēs vēlreiz. Trulie cilvēki piedod viņas kļūdas, piemēram, nosaucot Ziemeļkoreju par ASV sabiedroto, jo viņi paši varētu tādas pieļaut. Tikmēr sabiedrībai kopumā ir jāizdzīvo apstākļi, kuros cilvēki truluma spektra tālajā galā ir tikpat tiesīgi balsot kā visi pārējie un vēlas redzēt amatos “savējos”. Par to parasti nerunā, jo mēs visi patiesībā ar savām dzīvnieku smadzenēm atrodamies kaut kur uz truluma spektra, bet vēl vairāk par to nerunā tāpēc, ka truli cilvēki neuzņem kritiku veselīgi. Man tas bija prātā pēdējās vēlēšanās, kad es stāvēju rindā pie iecirkņa un skatījos citu sejās. Es zināju, ka daudzi no viņiem balsos par tādiem politiķiem kā Aināru Šleseru, kas ar savu “CIETI!” vides kampaņu man vairākas reizes bija licis spontāni apstāties uz ielas un sākt smieties. Godīgi, es pirmo reizi frāzi “CIETI!” redzēju, ejot pa Stacijas laukumu, un nebiju tam sagatavots, tāpēc nejauši iesmējos un to fotografēju, jo tas viss bija tik stulbi.

Stāvot rindā pie vēlēšanu iecirkņa es domāju par to, cik daudz enerģijas intelektuāļi tērē, runājot par politiskajām idejām un paužot neizpratni, kāpēc vēlēšanās kāds atbalsta acīmredzami sliktas idejas, lai gan īstās vēlēšanas ir par izjūtām un “savējiem”. Tajā brīdī manas pārdomas gluži kā pasvītroja kāda veca sieviete, kas sāka bļaut uz garām ejošu meiteni tikai tāpēc, ka meitenei rokās bija kafija. Meitene pagriezās, uz brīdi izskatījās it kā grasītos kaut ko iebilst, bet viņas skatiens saskārās ar sievietes un pārtapa par tādu kā rezignāciju, un viņa vienkārši gāja tālāk. Es par to varu maldīties, bet man visticamāk liekas, ka tajā brīdī viņa atpazina šo veco sievieti kā piederīgo “lohu” grupai, kura jaunus cilvēkus uzskata par “lohiem”, un tāpēc izlēma, ka nav vērts pat mēģināt runāt. Tie ir kultūras kari, ko visi redz un izjūtu līmenī saprot, un ikdienā atpazīst lohus pat no tādām lietām kā ģērbšanās stils, bet intelektuāļi biežāk analizē tikai aplinkus, izmantojot eifēmismus, lai nejauši pārāk neaizskartu trulos cilvēkus, vai pārāk neizskartu citus, kas saskaņas labad nedomā, ka par trulumu būtu vērts runāt tieši, un daļa tāpēc pat sev ir iegalvojuši, ka tam var stāvēt pāri un vispār nepieskarties šai tēmai, bet vienalga teikt kaut ko nozīmīgu par sabiedrības problēmām. Es domāju, ka trulums atrodas visa sliktā centrā, un ka par to būtu jārunā skaidri, jo saprāts ir salīdzinoši trausls un neparasts, un naivas idejas par tā pretiniekiem aizsargā tādus cilvēkus kā Sedlenieks, kas var izmantot dabiskās valodas īpašības, lai paustu it kā derīgas idejas, kas patiesībā nav pelnījušas cieņu. Varbūt mana pieeja, izmantojot tādus vulgārus un aizskarošus vārdus kā “lohi”, nav labākā un var tikai novērst uzmanību no lietas būtības, bet tas vienalga ir tas, ko es šobrīd domāju.

Mēnešos pirms vēlēšanām es domāju arī par to, ka tika izveidoti tik daudz dažādi politiski un it kā sabiedriski atbildīgi projekti, bet gandrīz neviens neatbalstīja kritiskās domāšanas izglītību. Tad, ja tas būtu atkarīgs no manis, es vēlētos, lai izglītība par kritisko domāšanu būtu viegli pieejama visiem un būtu arī daļa no pamatizglītības, jo tas ir labākais filtrs neuzticamām idejām. Tā vietā sabiedrība kopumā izturas tā, it kā nepastāvētu psiholoģijas zinātne ar plašu literatūru par mūsu dabiskajām domāšanas nosliecēm, un it kā ikdienas pieredze nebūtu pilna ar piemēriem, kā tās izpaužas un reizēm kaitē, un es to uzskatu par nepamatotu pašapmierinātību.